Otrdien valdība apstiprināja Labklājības ministrijas izstrādātās pamatnostādnes invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanai.
Otrdien valdība apstiprināja Labklājības ministrijas izstrādātās pamatnostādnes invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanai, lai veicinātu invalīdu integrāciju sabiedrībā un uzlabotu viņu sociālos apstākļus, tomēr invalīdu sabiedrisko organizāciju vadītāji minēto dokumentu vērtē skeptiski, uzskatot, ka tas uzrakstīts ķeksīša dēļ.
Valkas rajona invalīdu biedrības valdes priekšsēdētāja Sandra Vilka informē, ka pamatnostādnēs minēto uzdevumu izpilde paredzēta turpmāko 10 gadu laikā, bet inflācijas dēļ cilvēkiem ar īpašām vajadzībām jau tagad nepieciešama steidzama palīdzība. “Līdz šai dienai valstī nav noteiktas programmas minēto cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanai, bijuši vienīgi solījumi palīdzēt, kuri nav izpildīti. Nule apstiprinātajām pamatnostādnēm varēs ticēt tikai tad, kad atbildīgās valsts struktūras tās sāks īstenot un šim darbam būs pirmie rezultāti,” atzīst S. Vilka.
Pēc Labklājības ministrijas aplēsēm, pamatnostādņu īstenošanai pirmajos četros gados nepieciešami 14 miljoni latu, savukārt 10 gados paredzēts radīt stabilu invalīdu sociālās aizsardzības valsts politiku. Ministrijai divu mēnešu laikā jāizstrādā rīcības plāns, kurā jāprecizē nepieciešamais finanšu līdzekļu apjoms. Labklājības ministre Dagnija Staķe uzsver, ka pamatnostādnēs īpaša uzmanība ir pievērsta pasākumiem, lai cilvēks nekļūtu par invalīdu un lai personām ar īpašām vajadzībām radītu labvēlīgu vidi sabiedrībā. “Nedrīkst invalīdiem ļaut sēdēt mājās un ieslīgt depresijā, jo tādas izjūtas veicina slimību vai traumu seku attīstību. Invalīdiem ir jārada iespēja integrēties sabiedrībā,” pamatnostādņu izstrādāšanu motivē D. Staķe. Viņa gan piebilst, ka invalīdu integrēšana sabiedrībā ir nebeidzams process, kurā arvien būs neatrisināti jautājumi.
Valdībai iesniegtajā plānā paredzēts par valsts līdzekļiem nodrošināt asistentus 10000 invalīdiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, ieviest atbalsta programmas cilvēkiem ar smagiem garīgiem veselības traucējumiem, kā arī pilnveidot profilaktiskos pakalpojumus personām, kurām draud invaliditāte. Vēl cilvēkiem ar īpašām vajadzībām plānoti subsidēti nodarbinātības pasākumi, paredzot uzņēmumiem, kuri šo darbu uzņemtos, atlaides ienākumu nodokļu nomaksā.
Savukārt S. Vilka skaidro, ka invaliditātes novēršanai nepieciešama ļoti rūpīga ārstēšana, bet tas nozīmē, ka šie pakalpojumi nebūs lēti. “Es saprotu, ka valsts nolēmusi uzlabot profilaktisko un medicīnisko pakalpojumu sniegšanu cilvēkiem, kuri slimības dēļ ar laiku var kļūt par invalīdiem. Šaubos, vai tādam mērķim pietiks ar pamatnostādnēs minētajiem 14 miljoniem latu, jo medicīniskā apkalpošana ir ļoti dārga. Nav arī zināms, cik naudas no minētajiem 14 miljoniem atvēlēs tieši rehabilitācijai un ārstēšanai un cik liela summa paliks dažādām struktūrām, kuras uzņemsies pamatnostādņu izpildes koordinēšanu. Patiesā situācija ir ļoti smaga. Invalīdiem rindā ilgi jāgaida uz brīvu vietu Vaivaru rehabilitācijas centrā. Ir gadījumi, kad Vaivaros ar veselības traucējumiem vajag nokļūt mazam bērnam, kuram nepieciešama mammas klātbūtne. Mātei atrašanos dziedniecības iestādē neviens nesola finansēt, tad kā lai bērnu tur ievieto, ja ģimenei nelieli ienākumi? Lai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām uzlabotu sociālos apstākļus, ir nepieciešams atrisināt daudzas problēmas, tādēļ atkārtoju, ka es tādiem plāniem ticēšu vienīgi tad, kad redzēšu konkrētu darbu to izpildē,” saka S. Vilka.
Viņa piebilst, ka arī valsts struktūru daudzinātā sociāli neaizsargāto cilvēku integrācija līdz šim lielākoties bijusi deklarāciju līmenī. “Ir daži uzņēmumi, kuru vadītājiem, kā saka, ir laba sirds, un viņi dažus invalīdus darbā ir pieņēmuši. Tomēr tādu nav daudz. Ja jau valsts invalīdus grib integrēt sabiedrībā, tad kādēļ šie cilvēki nestrādā pašvaldībās, kurām vajadzētu rādīt paraugu un pirmajām censties īstenot iecerēto politiku sociālās situācijas uzlabošanā. Diemžēl cilvēki ar īpašām vajadzībām nestrādā ne Valkas rajona, ne pilsētas, ne Valkas pagasta lēmējvarā. Es vispār rajonā nezinu pašvaldību, kurā darbā būtu pieņemti cilvēki ar īpašām vajadzībām. Par kādu integrāciju mēs vēl runājam, jo tā, pēc manām domām, jāsāk veicināt tieši valsts politikas realizētājām — pašvaldībām, ne tikai jācer uz uzņēmēju sapratni,” spriež S. Vilka.
Invalīdu biedrības priekšsēdētājai ne gluži izprotams ir arī noteiktais pamatnostādņu īstenošanas termiņš — 10 gadi. “Pašlaik invalīdiem klājas ļoti grūti. Šiem cilvēkiem mēneša ienākumi vidēji ir 50 lati. Savukārt nepieciešamie medikamenti viņiem jāpērk vismaz par 20 latiem. Nezinu, kā ar atlikušo naudu viņi var iztikt. Pēc 10 gadiem daļa šo cilvēku jau būs nomiruši. Tādu programmu izpildē nedrīkst noteikt ilgus izpildes termiņus,” apliecina S. Vilka.
Viņa uzskata, ka ar uzrakstītu veicamo pasākumu plānu vien invalīdiem nebūs līdzēts, jo vajadzīga attieksmes maiņa visā sabiedrībā, kura galu galā šos uzdevumus īsteno. “Nesen mūsu biedrības invalīdiem izbraukumam vajadzēja transportu. Izrunājos ar vairākiem vadītājiem, kuru rīcībā bija automašīnas, stāstot, ka arī viņiem dzīvē var gadīties nelaime. Viņi mani tomēr nesaprata,” saka S. Vilka.
