Bilskas pagasta “Muižnieku” mājām svešinieki vienaldzīgi reti spēj aizbraukt garām.
Bilskas pagasta “Muižnieku” mājām svešinieki vienaldzīgi reti spēj aizbraukt garām. Garāmbraucējos izbrīnu rada pie iebraucamā ceļa uz Ilonas un Ilgvara Dzirkaļu mājām izveidotā saimniecības vizītkarte ar mājas nosaukumu, ko var uzskatīt par brīnišķīgu floristikas kompozīciju. Vairāki ceļotāji jutuši ziņkāri paskatīties, kāda tad ir pati sēta.
Pagalms ir ceļa galā ieraudzītā turpinājums. Ziedi, skaists baseins, ap simtgadīgiem kokiem izveidotas puķu dobes, glīta lapene uz saliņas dīķa vidū, līdz kurai var aizkļūt pa skaistu tiltu — tāda paveras aina “Muižnieku” sētā, pilnīgi atbilstoša māju nosaukumam. Vietējie iedzīvotāji par Dzirkaļiem zina stāstīt, ka no šīs ģimenes der mācīties, kā jādzīvo, jāstrādā laukos un kā jāaudzina bērni, lai viņi sasniegtu iecerētos mērķus.
Māju saimniece Ilona skaidro, ka viss panākts ar pašu darbu, jo vismaz viņai tas dodot jaunu enerģiju.
“Ik dienu pati sevi dzenu uz priekšu ar darbu un tad aizmirstas visas kaites un problēmas,” atzīst I. Dzirkale.
Idejas dzimst darbībā
Ikdienas gaitās rodas arī jaunas idejas. “Jo vairāk daru, jo lielākas ieceres iešaujas prātā. Padarītais tikai vairo vēlmes. Kādreiz vēlējos, lai ap māju būtu līdzens lauks. Domāju, ka tad gan varētu iekārtot skaistu apkārtni. Pagāja laiks, un man šie pakalni ap sētu iepatikās. Arī tajos var izveidot patīkamu vidi. Nu esmu kā apsēsta ar ideju no viena pakalna uz otru novilkt trosi, pa kuru brīvajos brīžos varētu laisties pāri sētai un dīķim. Kad atbrauks bērni ar draugiem, varēs izklaidēties. Piekabināsim pie troses lielas bikses, kurās var ērti iekāpt, un aiziet! Pašlaik esam atveduši laivas, dīķī ielaiduši ūdensbumbas, bet pie ūdenskrātuves iekārtojām sporta laukumu, kur var spēlēt volejbolu un mest šautriņas mērķī,” stāsta Ilona.
Ielejā starp diviem pakalniem izveidotais dīķis atgādina Latvijas karti. “Tieši tādu to arī vēlējāmies izrakt. Problēmas sagādāja iecerētā Vidzemes teritorija, jo ekskavators nebija tik jaudīgs, lai izraktu tādu bedri, kas precīzi atbilstu Ziemeļlatvijas un Austrumlatvijas kontūrām. Tad tajā vietā, kur pēc kartes vajadzētu atrasties Valkas rajonam, atstājām saliņu un uz tās uzcēlām šo lapeni, ko paši saucam par sapņu būdiņu. Nospriedām, — tā kā dzīvojam Valkas rajonā, tad arī dīķī tajā vietā jābūt salai, lai mēs uz tās varētu pasēdēt, atpūsties, parunāties,” saka saimniece.
Ilona pagalmā rāda ap lielākajiem kokiem apliktās puķu dobes, kas atgādina apkārt stumbriem apvijušās dažādu krāsu virtenes, un atzīst, ka tādu rotājumu noskatījusies no kādas kinofilmas. “Nesen ar Vidzemes attīstības aģentūras un mūsu pagasta pašvaldības atbalstu bija iespēja piecu dienu ekskursijā aizbraukt uz Somiju. Tur arī daudz laba redzēju. Skaistākās vietas Somijas dārzos nofotografēju un tagad skatīšos, ko no tā visa varu izveidot savā saimniecībā,” saka Ilona.
Nodarbojas ar piensaimniecību
Pakalnā pie dzīvojamās ēkas veco mājas pagrabu saimnieki ir pārveidojuši par omulīgu bāriņu, kur var patverties no saules tveices, iedzert kādu atspirdzinošu dzērienu un skatīties lejā uz dīķi un ap to izveidoto ainavu.
Ik gadu “Muižnieki” kļūst skaistāki un nu vairs galīgi nelīdzinās tai sētai, ko Dzirkaļi ieraudzīja, sākot te saimniekot. “Kādreiz te dzīvoja vīramāte Aija, bet, kad sākās privatizācija un izjuka kolhozs, šīs mājas ieguvām mēs. Šīs ir Ilgvara dzimtas mājas. Viņa tēvabrālis, kurš tagad dzīvo Anglijā, atceras, ka stādījis šos lielos ozolus. Sākām strādāt, lai padarītu sētu skaistāku, un ģimenes uzturēšanai izveidojām palīgsaimniecību. Mums ir 11 govis. Tās slaucu trīs reizes dienā. Arī ferma ir kādreizējais dzimtas īpašums. Govju novietne ir celta 1901. gadā. Kolhoza laikā tajā turēja kopsaimniecības mājlopus, bet tagad fermu atkal izmanto mūsu ģimene. Piena devējas baroju gan ar sienu, gan ar skābsienu. Tagad, saulainajās dienās vīrs strādā siena pļavā, lai sagādātu rupjo lopbarību. Daži lopkopji no siena ir atteikušies, bet es uzskatu, ka tas govīm ir vajadzīgs gremošanas uzlabošanai. Šovasar no govs dienā vidēji izslaucu 25 litrus piena. Paēduši esam un ar vajadzīgo dzīvošanai ģimene ir nodrošināta, bet lielu peļņu lopkopība nedod. Savukārt lielāku ganāmpulku nevēlos, jo baidos no pārlieku lieliem sarežģījumiem. Tagad cenas palielinās visām precēm. Ja pavairotu govju skaitu, apmēram 10 gadus vajadzētu maksāt kredītus, kamēr ražošana kļūtu izdevīga. Es tā negribu dzīvot,” atzīst I. Dzirkale.
Palīdz dabas svētība
Viņas stāstījums mudina domāt, kā to visu var paspēt — uzturēt piensaimniecību un vēl labi iekārtot sētu. “Muižnieku” saimniece rāda uz dārzā augošo deviņvīru spēku un saka, ka šī puķe dodot nepieciešamo sparu. “Tā tautā saka — ja audzē deviņvīru spēku, tas savu enerģiju tālāk atdod audzētājam. Mani tiešām pats darbs uzmundrina. Varbūt tieši tādēļ, kaut ko darot, spēju izdomāt jaunas idejas tālākajam darbam,” spriež I. Dzirkale.
Iespējams, tā ir dabas un Dieva svētība, kas dāvināta cilvēkiem, kuri ne tikai domā par dzimtas īpašuma sakopšanu un uzturēšanu, bet arī par to, lai starp ģimenes locekļiem pastāvētu saskaņa un siltas attiecības. It kā uzminot manas domas un tās apstiprinot, pie mājas ligzdā knābi sāk klabināt stārķis. Stārķu ģimene, pēc saimnieces teiktā, te dzīvo jau vairākus gadus, un šis putns, kā zināms, ir svētelis. Patiesībā uz tādām pārdomām mani vēl pirms ierašanās “Muižniekos” uzvedināja bilskēniešu stāstītais par to, cik sirsnīgas un jaukas dzimšanas dienas svinības Ilgvara mammai bija sarīkojuši Ilgvars un Ilona ar bērniem. “No vīramātes padomiem esmu daudz aizguvusi. Viņa mums arī bieži ir pagatavojusi pusdienas, kad bijām aizņemti saimniecības darbos. Tagad Aija dzīvo ciematā. Domājām, kā lai viņu iepriecinām, un nolēmām uz viņas dzimšanas dienu uzaicināt ciemos visas jubilāres draudzenes. Dažas netika, bet lielākā daļa ieradās. Aija bija ļoti priecīga. Vēlāk atzinās, ka divas naktis pirms svinībām neesot gulējusi,” saka Ilona.
Bērniem darbs jārāda jau mazotnē
I. Dzirkale atzīstas, ka iedvesmu darbam sniedz arī apziņa, ka bērni ir jauki un sasnieguši, ko dzīvē vēlējušies.
“Mums ir divas meitas — Liāna un Eva — un dēls Jānis. Abas meitas šopavasar beidza studijas Latvijas Universitātē, bet Jānis vēl mācās celtniecības koledžā un grib kļūt par arhitektu. Meitas studiju gados pašas sevi uzturēja, līdztekus mācībām strādājot. Saimniecībā gan, šķiet, mūsu darbu turpinās Jānis, kurš arī vārdu pārņēmis no vectēva un vecvectēva. Brīvajās dienās dēls atbrauc un tad tikai strādājam, jo arī viņam ir daudz ideju. Piemēram, Jānis pie mājas ir izveidojis baseinu un skaistu aku,” ar lepnumu stāsta Ilona. Viņa atklāj, ka tādas audzināšanas noslēpums ir vienkāršs — bērni jau no mazotnes jāpieradina pie darba un uzņēmības dzīvē. “Lai ņemtu līdzi saimniecības darbos, bērni nekad tam nav par mazu. Piemēram, Jāni, kad viņš vēl sēdēja ratiņos, ņēmām līdzi uz tīrumu, iesēdinājām kartupeļu kastē un no tās viņš noraudzījās mūsu darbā. Visur jābūt mazo klātesamībai. Ja bērni jutīs, ka no kāda pienākuma ir atstumti, vēlāk viņi par attiecīgo darbu vairs neinteresēsies,” saka I. Dzirkale.
Viņa atzīst, ka pilsētā nespētu ilgi dzīvot. “Mani tās drūzma un steiga nogurdina. Protams, laukos ir problēmas, kas ikdienu padara sarežģītāku. Nereti attālums traucē kaut kur ātri nokļūt, arī darbs ir smagāks. Tomēr dabā spēku atgūstu. Kad vakarā vai no rīta izeju laukā un dziļi ieelpoju lauku gaisu, visi grūtumi it kā izgaist. Tad saprotu, ka te ir mana vieta,” apliecina I. Dzirkale.
