244. turpinājums. Tēvs apturēja zirgus un, krietni sapīcis, gaidīja mani ar aitām. Šī piespiedu aizkavēšanās par dažām minūtēm mums todien izglāba dzīvību.
244. turpinājums
Tēvs apturēja zirgus un, krietni sapīcis, gaidīja mani ar aitām. Šī piespiedu aizkavēšanās par dažām minūtēm mums todien izglāba dzīvību.
Es jau ar savu spītnieku baru tuvojos vezumam, kad pēkšņi ceļu krustojumā sāka eksplodēt krievu artilērijas lādiņi. Cik noprotu, trīscollīgās haubices bija atklājušas īstu viesuļuguni, jo lādiņi sprāga pa vairākiem reizē, tā ka zemes un velēnas vien juka pa gaisu. Tā turpinājās minūtes trīs vai četras, pēc tam lādiņi ar griezīgiem kaucieniem sāka lidot tālāk uz Rīgas pusi, acīmredzot, tie bija domāti Brakiem vai Līču krogam. Nu bija skaidrs, ka no sākotnējā nodoma braukt pa Lubānas šoseju vajadzēs atteikties, tāpēc tēvs uz vietas izlēma, ka jābrauc pāri šosejai uz Mazozoliem, tad tālāk uz Kliģeni vai Nītauri. Tur tomēr maznozīmīgāks ceļš, pa kuru kara tehnika tik intensīvi nekursēja.
Tā lēnītēm kustējāmies visu dienu, kādā mežiņā aiz Mazozoliem apmetāmies stundu ilgā atpūtā, lai paēstu sviestmaizes paši un ieēstu arī lopiņi. Māte izslauca govi, un mēs padzērām siltu pienu. Ceļā nekādus piedzīvojumus negadījās pieredzēt, cilvēku arī tikpat kā nekur nemanīja, šeit pat karavīru bija visai maz.
Pievakarē bijām jau Kliģenes pagasta teritorijā, kur iebraucām kādā tukšā siena šķūnī. Dzīvojamā māja atradās patālu, un mūs neviens nepētīja. Šķūnis bija liels un tukšs, tikai nedaudz vecā āboliņa smalkumu un šādas tādas čubas mētājās. Aitas ēda to pašu, arī govij sameklējām klēpīti, bet zirgus tēvs iesēja grožos, un mēs gājām piesiet āboliņa atālā turpat pārdesmit soļu attālumā. No ceļa mūs bija grūti ieraudzīt. Tikai tobrīd ievēroju, ka tēvam no bikšu kabatas rēgojās pistoles spals. Kad to pateicu, tēvs savu šaujamo iebāza vezumā starp mantām.
Sāka jau krēsloties, kad tēvs ieraudzīja pa ceļu ar velosipēdu braucam mūsu kaimiņu Pēteri Pļaviņu — pagasta rakstvedi. Ģērbies savā tradicionālajā brezenta lietusmētelī, kas tolaik visiem saimniekpapām skaitījās gandrīz vai formas tērps. Ar pernicu piesūcinātais biezais audums labi pasargāja gan no lietus, gan aukstiem vējiem. Pļaviņš teica, ka esot nogādājis savu ģimeni drošā vietā, tāpēc gribot vēlreiz paraudzīties, kas notiek pagastā.
Viņš jau tagad bija palicis vienīgais vīrietis veselam baram sieviešu un bērnu, jo dēls Zigurds tika iesaukts leģionā. Tajā drošajā vietā — un Pļaviņiem radu bija pilnas malas — atradās paša Pētera sieva, saukta par Pļaviņkundzi, tad vēl neprecētā māsa Anna, vedekla ar trim bērniem, kā arī audžumeita — dīvains skuķis, gadus divus vecāks par mani.
Turpmāk vēl
