Izaug ar naida ideoloģiju

Kas viņi īsti ir – ukraiņi vai krievi? Tāds jautājums loģiski rodas attiecībā uz bēgļiem no Ukrainas, jo zinām taču, ka Ukrainā krievu tautības cilvēku ir daudz. Arī mēs ukraiņu bēgļiem to esam jautājuši, un jāsaka, ka reakcija ir nepārprotama. Proti, tie, kas patiešām ir etniskie krievi, atbild, ka tagad viņi sevi uzskata par ukraiņiem vai harkiviešiem.

Jā, esot kauns sevi saukt par krievu. Un kā lai tā nebūtu, ja tāpēc vien, ka tavas mājas ir Ukrainā, Krievijas krieviem, precīzāk, Putina atbalstītājiem, esi kļuvis par nacistu. Loģikas jau tur nav, jo kā cilvēks var kļūt par nacistu, fašistu tikai tāpēc, ka dzīvo konkrētā vietā. Tas būtu jāielāgo tām personām, kas berzē rokas un domā – atnāks Putins līdz mums, tad jūs redzēsiet. Jā, tad jūs redzēsiet, ka ieraksts pasē – krievs – neglābs.

Tautība krieviete neglāba no fašistes, slepkavas un ienaidnieces zīmoga arī Marinu Kaljurandu – diplomāti, bijušo Igaunijas vēstnieci Maskavā, kas tagad ir Igaunijas eirodeputāte. Esot Strasbūrā, mums bija iespēja tikties ar šo sievieti, kura kā ar ūdens šalti apdzēsa mūsos cerību, ka Putina atbalstītāju loks Krievijā ir krietni pārspīlēts, ka ir tur gaišie prāti, kas ir pret karu, ka viss varētu mainīties, ja Putina nebūtu utt. Marina Kaljuranda  piedzīvoja varenu pret sevi vērstu kampaņu, kad Tallinā 2007. gadā no centra uz kapiem pārvietoja dzelzs Aļošu – padomju armijas karavīra pieminekli. Šī akcija noveda pie krievvalodīgo protestiem, un saprotams, ka liela ažiotāža bija tieši Maskavā. Vēstnieces foto ar Hitlera ūsām un lielu uzrakstu “fašiste, mūsu vectēvu un tēvu slepkava” tika izlīmēta vēstniecības apkaimē. “Iedomājieties, es, krieviete, esmu fašiste. Saprastu, ja kāds Jānis par tādu tiktu nodēvēts, jo nu latvietis kā nekā, bet Krievijā nav būtiska tautība, tur ir tikai ideoloģija,” pārliecināta Kaljuranda. Viņa stāsta, kādas sajūtas bija, vērojot, kā  pie vēstniecības tika vesti bērnudārznieki, kuri uz asfalta zīmēja bronzas Aļošas skulptūru un pēc tam visi korī, audzinātāju mācīti, pilnā rīklē bļāva: “tantiņ, nenogaliniet mūsu tēvus un vectēvus!” Šī epizode ļoti labi parāda, kā strādā propagandas mašinērija, jau no bērnudārznieka līdz sirmgalvim. Kaljuranda uzskata, ka sociālās aptaujas par atbalstu Putinam diemžēl ir tuvu patiesībai, jo lielākā Krievijas tautas daļa nav soli spērusi ārpus Krievijas, viņi visus šos divdesmit gadus ir zombēti ar informāciju, ka Eiropa un NATO ir drauds Krievijai, un cilvēki tam tic. Krievijas TV raidījumi nemitīgi uztur šo propagandas līniju, un, gadiem to klausoties, tā kļuvusi par krievu tautas pārliecību. Tie, kas degunu ārpus TV kastes izbāzuši un neatbalsta Putina politiku, kļūst par nodevējiem. Kā Galkins, kā tie žurnālisti, kuri spiesti bēgt no Krievijas.