Kad jūs, dodoties ikdienas gaitās, pēdējo reizi uz ielas vai veikalā esat sastapis cilvēku ratiņkrēslā vai kādu, kurš pārvietojas ar kruķu palīdzību? Varbūt tādu gluži vienkārši nav?
Kad jūs, dodoties ikdienas gaitās, pēdējo reizi uz ielas vai veikalā esat sastapis cilvēku ratiņkrēslā vai kādu, kurš pārvietojas ar kruķu palīdzību? Varbūt tādu gluži vienkārši nav?
Pieļauju, ka tikai retais no lasītājiem varēs atbildēt uz šo jautājumu, nosaucot skaitli lielāku par viens, divi vai trīs. Tāpat maldīgs būs uzskats, ka visi mūsu apkārtējie cilvēki, kuriem ir ilgstoši vai īslaicīgi kustību traucējumi, pēkšņi kļuvuši vingri un viņiem nesagādā grūtības pārvietoties bez palīgrīkiem.
Ja tas tā nav, tad jāpieskaras problēmai, kurā veselais vai tāds, kuram nav saiknes ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, nemaz neiedziļinās.
Liktenis iesēdinājis ratiņkrēslā
Ja nepieciešams izņemt naudu no bankas konta, dodamies uz banku. Tas ikvienam ir tik vienkārši un pašsaprotami. Ja mums ir maksājumu karte, ejam pie bankas automāta. Ja gribam izlasīt kādu jaunu grāmatu, ejam uz grāmatu veikalu. Ja nevaram to atļauties — uz bibliotēku. Vēlamies nosūtīt vēstuli — ceļš ved uz pastu. Gadījusies kāda ķibele vai nepieciešams pabalsts — meklējam palīdzību pašvaldībā. Iesāpas zobs — pie zobārsta. Apnicis matu sakārtojums vai tie izauguši pārlieku gari — pie friziera. Negribas gatavot pusdienas — uz kafejnīcu vai krodziņu. Gribas atjaunot garderobi — uz apģērbu veikalu. Uzskaitījums var turpināties vēl ilgi, bet tagad centīsimies iedomāties, ka liktenis vai gluži vienkārša dzīves nejaušība mūs ir iesēdinājusi ratiņkrēslā vai kā citādi liedz brīvi pārvietoties.
Neveiksmīgs brauciens ar motociklu
“Ziemeļlatvijai” izprast cilvēka ar īpašām vajadzībām problēmas vides pieejamībā piekrita palīdzēt kārķēnietis Aleksandrs Aršānovs. Sašam ir tikai 21 gads, un pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem viņš bija pavisam parasts puisis, kurš nebija iedziļinājies to cilvēku problēmās, kuriem sadzīvē daudz kas liegts. Dzīvi jaunietim pilnīgi pretējā virzienā sagriezis neveiksmīgs brauciens ar motociklu, un šobrīd puisis skumji atzīst, ka tā laika vieglprātību var raksturot, kā rīcību bez galvas uz pleciem.
Sākumā jaunajam cilvēkam ratiņkrēslā doties sabiedrībā bijis grūti. “Kauns bija. Nezinu, kāpēc. Tagad esmu samierinājies. Gribētos jautrību, iziet no mājas. Dzīvoju laukos, tāpēc tas izdodas ļoti reti,” Saša runā skopiem teikumiem.
Ceļojumā uz mazpilsētas centru
Taču arī tajās retajās reizēs, kad izdodas izrauties no mājām, problēmu netrūkst. Saša atzīst, ka viņam nav gadījies pabūt tādā pilsētā, kur varētu pārvietoties un iekļūt visur, kur vēlētos.
Pagājušajā nedēļā kārķēnietis pirmo reizi bija ieradies Smiltenē, un viņa ceļojumā uz mazpilsētas centru līdzi devās arī “Ziemeļlatvija”. Jāteic, ka līdzi Sašam devās vēl viens pavadonis, jo pilsētas reljefs ir gana sarežģīts, tāpēc brīžiem bija nepieciešama neliela palīdzība.
Absurdākais bija tas, ka diemžēl cilvēks ratiņkrēslā saviem spēkiem nespēj iekļūt Valkas rajona Invalīdu biedrības Smiltenes biroja telpās. Arī ar vienu pavadoni tas ir visai bīstams pasākums.
Ārdurvis izrādās par šaurām
Saša pārvietojas ar sporta tipa ratiņkrēslu, kas ir vieglāks, bet mazajiem priekšējiem ratiņiem par šķērsli ķlūst katra bedre ielas vai trotuāra segumā.
Dodamies uz domi. Pa uzbrauktuvi puisis pārvietojas bez problēmām, bet durvis pats atvērt nevar. “Par stingrām,” viņš secina. Arī uz priekšsēdētāja kabinetu netiekam — otrais stāvs. “Paklaigāšu,” par iespējamo izeju no situācijas joko Saša. Pasts. Šeit tikko veikts remonts, bet ārdurvis izrādās par šaurām, ratiņi tajās gandrīz iesprūst. Unibankā pēc naudas netiekam. Pakāpieni gan pie ieejas, gan bankas automāta. Hipotēku bankā automāts ērti pieejams, tāpēc iespējamo naudu varam saņemt. Jāpiebilst, ka Saša saņem pabalstu — 35 latus mēnesī. Kā tik “lielu” naudu tērēt, ir jārēķina ne pa jokam.
Grāmatu veikals — pakāpieni. Virkne mazo Smiltenes centra veikalu, pilsētas bibliotēka — tāpat. Ēkas noslēgumā apdrošināšanas sabiedrība ar augstu pakāpienu.
Var iepirkties un paēst bistro
Ņemot vērā Sašas pieticīgos ienākumus, izslēdzam no maršruta “Bumeranga” vai “Admirāļu kluba” apmeklējumu, jo arī tur viņš nevar iekļūt.
Pozitīvais piemērs “top!” centrs. Var gan iepirkties, gan paēst bistro. Arī aptiekā iekļūstam bez problēmām. Aiz aptiekas pie Krājbankas ietve tādā stāvoklī, ka neriskējam tālāk doties arī ar pavadoņa palīdzību.
Lai arī ceļojuma maršruts nav pārāk garš, Saša atzīst, ka rokās ir manāms nogurums, tāpēc dodamies atpakaļ uz stāvlaukumu pie Invalīdu biedrības biroja ēkas.
“Palīdz brāļi, kuriem ir alga, mamma ar pensiju,” atbild Saša, vaicāts, kā viņš spēj iztikt ar pieticīgo pabalstu. Protams, ka puisis vēlas būt finansiāli neatkarīgs, tāpēc viņš nolēmis doties mācīties uz Alsviķiem, kur cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir iespēja apgūt kurpnieka arodu.
Atgriežoties pie sarunas par vides nepieejamību, Saša paskaidro, ka iespēja iekļūt ēkās pastāv ar apkārtējo cilvēku palīdzību. Tomēr visbiežāk cilvēki ir jālūdz palīdzēt, jo viņi paši neizrāda iniciatīvu.
Katrā pilsētā šo labo un slikto piemēru ir daudz. Diemžēl slikto — vairāk. Arī izbūvētās uzbrauktuves bieži vien nav piemērotas mērķim, kādam tās izveidotas. Saša ieteic celtniekiem pirms objekta nodošanas iesēsties ratiņkrēslā un izmēģināt iekļūšanu un izkļūšanu no ēkas. Tad arī kļūdu būtu mazāk.
“Vēlos uzsvērt, ka, rosinot domāt par vides nepieejamības novēršanu, nav jāsaprot, ka problēmas ir tikai cilvēkiem ratiņkrēslos,” komentē Valkas rajona Invalīdu biedrības priekšsēdētāja Sandra Vilka. Tikpat neaizsargāts ir cilvēks, kuram, piemēram, veikta gūžas kaula operācija, ieģipsēta kāja, vai gluži vienkārši vecāka gada gājuma cilvēki, kuri pārvietojas ar kūjiņas palīdzību.
No nelaimes neesam pasargāts neviens. Kamēr tā nav skārusi pašus vai kādu no ģimenes, centīsiemies būt saprotoši un palīdzēt tiem, kuriem dzīvē nav paveicies.
