Klases audzinātājas darbs Strenču vidusskolā man aizsākās 2001./2002. m. g. 13. septembrī ar vidusskolas 10. klasi un ilga līdz 2003./2004. mācību gada jūlijam.
Klases audzinātājas darbs Strenču vidusskolā man aizsākās 2001./2002. m. g. 13. septembrī ar vidusskolas 10. klasi un ilga līdz 2003./2004. mācību gada jūlijam. Pirmais, ar ko manā atmiņā saistās šis laiks, ir pārdomas, nelielas raizes un dažādas vīzijas par audzināšanas darbu vidusskolas vecuma jauniešiem.
Manā pedagoģiskajā praksē darbs ar šāda vecuma jauniešiem bija pirmo reizi. Mūsu satikšanās pirmajā audzināšanas stundā abpusēji bija gaidu un satraukumu pilna. Skatienos bija noklusēts jautājums — vai saderēsim? Ikdienas darba ritumā sajutu, ka klase ir atsaucīga, atvērta un krāsaina ar jauniešu raksturiem. Pielāgošanās man un klasei noritēja visa pirmā gada garumā, līdz pavasarī kā eksāmenā devāmies ekskursijā pa Kurzemes skaistākajām vietām. Jā, ceļot un daudzveidīgas izklaides pasākumus organizēt šai klasei patika. Klases vakari, pārgājieni, laivu braucieni, teātra apmeklējumi dažādoja un darīja interesantu skolas dzīvi un darbu. Gadu gaitā klases kolektīvam bija tendence sadalīties pa interešu grupām, tādēļ diskusijās par dzīves tēmām izskanēja viedokļu daudzveidība. Dažādās spējas, intereses un mērķi bija vērojami arī tad, kad tika veikts mācību darbs.
Klases kolektīvā vieniem kā zvaigznēm ļāva iemirdzēties panākumi mācībās, bet citiem — ārpusklases nodarbēs.
Kopumā esmu gandarīta un pateicīga liktenim vai nejaušībai, kura deva iespēju ar šiem jauniešiem piedzīvot, izdzīvot, izjust vidusskolas skurbinoši trakulīgo laiku! Mana sirds vienmēr dzīvos līdzi šo jauniešu dzīves pārvērtībām!
Edīte Gulbe, 2003./2004.
m. g. absolventu audzinātāja
***
Mīļas un gaišas atmiņas man ir palikušas par savu pirmo skolotāju Māru Čuksti. Viņa ir viens no manas bērnības gaišākajiem cilvēkiem. Atmiņā spilgti palicis arī tas gads, kad sākām mācības jaunā, skaistā skolā.
Strenču vidusskolai es novēlu būt tikpat gaišai un patīkamai, kā tas bija tad, kad es tajā mācījos.
Dace Vanaga, 2003./2004. m. g. absolvente
***
Jau ceturto mēnesi dzīvoju Vācijā, netālu no Bonnas. Strādāju par auklīti. Auklēju divus mazus bērnus — piecus gadus vecu meiteni un divarpus gadus vecu puiku. Šeit man ir lieliska iespēja ne tikai uzzināt, kā dzīvo citu tautību cilvēki, bet arī papildināt savas zināšanas krievu, angļu un vācu valodās. Šīs zināšanas man būs ļoti noderīgas turpmākajai dzīvei.
Par laiku, kuru pavadīju vidusskolā, ir ļoti labas atmiņas. Man bija ļoti labi klasesbiedri. Ar dažiem vēl joprojām sazinos. Lai gan mums katru gadu mainījās klases audzinātājas, klases kolektīvs nemainījās.
Atmiņas par skolotājiem vēl joprojām ir ļoti siltas un labas. Gadu pēc vidusskolas beigšanas es strādāju Strenču vidusskolā par sekretāri – lietvedi. Tādējādi ar skolotājiem tikos bieži.
Nākamajiem vidusskolēniem es novēlu ņemt pretī to, ko skolotājs dod. Ja pirmajā mirklī domā: “Man taču tas nebūs vajadzīgs”, tad pienāks tomēr tā diena, kad tas būs ļoti vajadzīgs.
Guna Kaģe, 2001./2002.m.g. absolvente
***
Gāja visādi. Bija jauki brīži, ekskursijas. Tā pagāja trīs gadi, kas sākumā likās kā mūžība, bet tagad skaties, viens acumirklis vien bija. Nekas šausmīgs un neizdarāms tas nav, protams — kontroldarbi, eksāmeni, kādreiz klases ķīviņi bija. Tās bailes, neziņa — paliksi vai ne?, vai būs labi? — mūs biedēja. Kopīgie pārdzīvojumi mūs vienoja. Tagad tāpat viens par otru apjautājas — kā klājas, ko dara?
Bērniem skola asociējas ar spīdzināšana, pusaudzim — šausmām, vidusskolēniem — blakustelpu lielajai dzīvei. Bet, kad tas viss ir beidzies, tad sāc saprast to, ka tie ir bijuši labākie gadi.
Novēlējums vidusskolēniem — es jau sākšu runāt kā veca tantiņa — mācieties, mācieties un vēlreiz mācieties! Tas viss ir tikai paša labā, nevis kāda cita. Tas būs nepieciešams. Dariet cik varat. Lai veicas eksāmenos!
Linda Lāce, 2003./2004.m.g. absolvente
***
Skola ir zinību templis, otrās mājas, vieta, kur plaukst īsta draudzība (daudziem uz mūžu), kur mostas pirmās mīlestības jūtas – tā varētu vēl turpināt. Skolā pavadītie gadi nereti mēdz būt interesantākie, saistošākie. Ikdiena paiet it kā nemanot, kaut dažkārt skolēniem liekas, ka mācību stunda ir par garu, nemanot pienāk laiks, kad uz eksāmenu sesiju jau var atskatīties ar atvieglojuma sajūtu, un priekšā izlaidums, tad daudziem divpadsmitajiem žēl šķirties no skolas, skolotājiem, klasesbiedriem.
2001./2002. un 2002./2003. mācību gadā audzināju divpadsmitos.
2001./2002. m. g. 12. klase varēja lepoties ar to, ka ir pirmie jaunās Strenču vidusskolas absolventi, jo līdz tam skolai bija pamatskolas statuss. Divpadsmitajiem vispār liela atbildība, proti, mācību darbs, nozīmīgāko skolas pasākumu organizēšana un vadīšana, skolēna tēla izkopšana.
Lai gan kopā bijām tikai vienu gadu, mūs ļoti saliedēja un tuvināja dažādu pasākumu “radīšana”. Prātā palikuši Aristoteļa svētki ar Agra, Gunas, Intas un, protams, arī pārējo skolēnu aktivitāti un dziesmu “Spogulīt, spogulīt…”, Skolotāju diena, kurā direktora lomā iejutās Jānis Apsīts, bet mācību daļa bija Inta Mengiša. Žetonu vakara izrāde! Iestudējām Blaumaņa “Īsu pamācību mīlēšanā”. Publikas līdzi dzīvošana un sirsnīgie smiekli bija labākais apliecinājums, ka mūsu pūles nav bijušas veltas. Daudzu skolotāju acīs bija lasāms pārsteigums, jo ikdienā kāds no tēlotājiem bija pavisam nemanāms un kluss. Mēs paši — aizkulisēs! Kad tur “iespruka” Andulis Mušperts, atceros, ka smējāmies līdz krampjiem, jo man, kā suflierim kaut kas bija nojucis, un arī “pakurlais” Jānis (Jānis Apsīts) uz skatuves sāka improvizēt. Tā mums gāja. Jautri! Arī tagad rakstot, smaidu.
Mācībās (literatūras ietvaros) interesanti runāja un rakstīja Agris, Laimdota, Inta, Jānis, Ingus. Domāju, ka katrs no audzēkņiem ir pietiekami mērķtiecīgs, reāli tendēts un uzņēmīgs, jo minēšu kaut vai šādus faktus, ka Agris Pakalns, Jānis Apsīts, Andulis Mušperts studē, Inta — strādā un studē, Laimdota studēja, tagad strādā, gūst pieredzi, Liene un Guna strādā Vācijā, mācās valodas, Irēna apguvusi policistes profesiju — katrs ir savā vietā. Izlaidumā teicu, ka krūzīte, ko audzēkņiem dāvāju, mūs domās vienos tējas vai kafijas brīžos, kad reizēm atlicināt mirkli arī atmiņām, pārdomām, pilnīgam klusumam, lai satiktos. Uz tikšanos!
Nākamā 12. klase!
Tas, ko tagad teikšu, ir zināms arī maniem skolēniem, jo, sākot vispirms mācīt latviešu valodu un literatūru, bieži sevi notvēru pie domas, ka labprāt šādu klasi audzinātu. Ko nozīmē “šādu”? Ar seju. Savu. Kolorītu, mainīgu, erudītu, bezgala mīļu un jautru. Vairums no jauniešiem jau balstījās uz stabilu vērtību sistēmu, bija tikai jābūt vērīgam, ārkārtīgi uzmanīgam cilvēkam. Ar nolūku vispirms minu vārdu “cilvēkam”, nevis “skolotājam”, jo sākumā mūsu attiecībās svarīgs bija šis aspekts. Dzīvojām, pieņēmām viens otru tādu, kādi esam, tā rezultātā bijām abpusēji ieguvēji.
Allaž esmu teikusi, ka skolotājs, tāpat kā skolēni, arī nemitīgi mācās.
Jā, es jums mācīju literatūru, aicināju ieklausīties un izvērtēt domu, ka “dvēsele nav mazāka realitāte kā miesa” (un atceries — Tu, Mik, Veidenbaumu! Tu, Elīn, Raini un Zane, Skalbi! Tu, Inga, visus modernisma līkločus, jo ar “melnu muti” “rakies” dziļāk, līdz būtībai. Tu, Artūr, Poruka “Brūklenāju Vaiņagu “, Jūs, Sergej un Edgar, filosofiskās apceres par dzīvi vispār, kurās “izkristalizējās” moto: “Esi reāls!”, un tā par katru no jums), bet jūs man mācījāt, atgādinājāt, ka nedrīkst aizmirst Raiņa patiesību, proti, — “viss mainās”. Pēc ziemas noteikti atkal nāks pavasaris, visi ziedi nav hibrīdi, tver smaržas, nav jābaidās pēkšņi mainīt virzienu un iet pret straumi. Jā! Jūsos sublimējās milzīgs spēks. Jūs bijāt dāsni un ar to dalījāties. Arī tagad, apciemojot.
Skolas dzīve 2002./2003. m. g. bija ļoti rosīga, jo īpaši divpadsmitajiem izdevās Skolotāju dienas pasākums, kurā jaunieši labsirdīgi parodēja mūs, skolotājus. Neaizmirstams bija Mārtiņa Celmiņa (skol. Andris), Zanes Bošas (skol. Māra) tēlojums. Žetonu vakarā kopā ar skolotājiem, vecākiem, draugiem un radiem vijām “liepu lapu laipnības laipu”, dziedājām klases dziesmu —
“Kā to dzīvi vajag dzīvot?
Vai to nemīlot vai mīlot?
Vai kā vējam pāri plīvot?
Jautā vēl un vēl!”
Izlaidums bija emocionāli bagāts, ar domu — satikšanās vieta būs nemainīga un mūžīga pēc lietus ataustoša varavīksne.
Uz tikšanos kādā varavīksnes krāsā! Man tā ir dzeltenā. Jums — katram savējā, bet dzīve ir kā mākslinieks, kas krāsas jauc visdažādākajās kombinācijās, tā kā ticēsim nejaušībai, sakritībai, brīnumam!
Inta Ivkina, 2001./2002 un 2002./2003.m. g. izlaiduma klašu audzinātāja
c c c
Pēc vidusskolas beigšanas sāku studēt Rīgas Tehniskajā universitātē, valodu institūtā. Ar savu izvēli esmu apmierināta. Domāju, ka nekas daudz manā dzīvē nav mainījies. Esmu nomainījusi tikai mācību iestādi un sākusi tādu kā jaunu posmu savā dzīvē un sevis pilnveidošanā. Pēc dzīves un mācībām mazpilsētā gan bija grūti pierast pie kaut kā kardināli pretēja, neviens vairs tevi nepabiksta, kā to mēdza darīt vidusskolā, vienīgais, uz ko vari paļauties, esi tu pats.
Par vidusskolas laiku man palikušas tikai labas atmiņas. Ar prieku satieku bijušos klasesbiedrus un skolotājus. Tikai sākot studēt, sapratu, cik daudz katrs no viņiem man ir devis.
Vislabāk atmiņā palicis žetonu vakars un izlaidums. Tās sajūtas neizzudīs nekad.
Visiem skolotājiem varu teikt tikai milzīgu paldies par to darbu, ko viņi ieguldījuši. Vidusskolā bija jāmācās daudz un skolotāji bija stingri. Mūžam atcerēšos bijušo klases audzinātāju Intu Ivkinu, un ne tikai tāpēc, ka viņa ir fantastisks cilvēks. Daudz ko esmu no viņas mācījusies un ieguvusi.
Inga Delviņa, 2003./2004. m. g. absolvente
***
Atmiņas par skolu palikušas patīkamas. Skolotāja Māra Larionova palīdzēja iejusties skolā un kolektīvā, arī skolēni izrādījās atsaucīgi, un nedrošība pamazām zuda. Biju priecīga, ka jau otro mācību gadu Strenčos sākām jaunajā skolas ēkā. Patika neparastais ēku plānojums un plašās telpas. Pēc pamatskolas beigšanas nolēmu turpināt mācības, un nu jau kabatā ir arī apliecība par vidējo izglītību.10. klases sākumā no jauna nācās iejusties kolektīvā, jo daudzi klasesbiedri mācības vidusskolā neturpināja, toties retās paziņu un draugu rindas papildināja ne mazums jaunu seju. 12. klases beigās līdzās jautājumam par nākotnes izvēli sirdī bija nelielas skumjas par tuvojošos šķiršanos no pierastās skolas un kolektīva.
Pēc vidusskolas beigšanas mācības turpināju Rīgas medicīnas koledžā, bet drīz vien secināju, ka mana izvēle nav bijusi pareiza, jo pilnībā neinteresēja apgūstamā profesija. Lai gan studiju gadu būtu beigusi sekmīgi, koledžu nolēmu pamest jau pirms eksāmeniem un devos darba meklējumos. Šis process vēl turpinās, jo ir vēlme iekrāt gana daudz līdzekļu studiju uzsākšanai Vidzemes augstskolā, kur vēlos apgūt komunikāciju un sabiedriskās attiecības. Šāda izvēle ļautu vēlāk strādāt žurnālistikas nozarē, kas man liekas ļoti tuva, jo jau skolas laikā biju avīzītes redaktore.
Ļoti priecē skaistā skolas ēka un telpu oriģinalitāte. Arī skolotāji ir laipni un atsaucīgi. Īpašu paldies vēlos teikt abām klases audzinātājām — Mārai Larionovai un Edītei Gulbei. Abas skolotājas veidoja un uzturēja saliedētu klases kolektīvu, kas ir ļoti svarīgi ikvienam skolēnam. Pēc skolas beigšanas iegūtais diploms ir līdzvērtīgs citu skolu beigšanas apliecībām, un, ja vien pats skolēns ir ieinteresēts zinību apguvē, tad Strenču vidusskola nodrošina laba līmeņa pamata un vidējo izglītību. Galvenais ir gala eksāmeni, ļoti būtiskas ir valodas un matemātika. Ja šajos eksāmenos ir labi rezultāti, iespējas tikt augstskolā kļūst daudz lielākas.
Nobeigumā vēlu skolai nepagurt jaunā meklējumos, pilnveidot un attīstīt mācību programmu un skolas dzīvi kopumā. Skolotājiem — dzīvesprieku un cīņassparu dienu ritumā, lai neiestājas rutīna un mati sāk sudrabot gadu skaita, nevis skolēnu dēļ. Skolēniem, protams, novēlu zināšanu kāri, draudzīgu klases kolektīvu un daudz piedzīvojumu skolas laikā. Un, protams, raibu un notikumiem bagātu vasaru, lai rudenī ar jaunu sparu varētu turpināt griezties skolas raibajā virpulī.
Linda Brūna, 2003./2004. m. g. absolvente
***
Strenču vidusskolu un tās skolotāju kolektīvu nekad neaizmirsīšu, jo šiem skolotājiem ir jāpateicas par to, ko jau esmu sasniedzis un ka ir sagatavojuši mani tālākajam dzīves ceļa posmam, liekot stingrus pamatus, lai es kļūtu par pilnvērtīgu mūsdienu sabiedrības locekli.
Skolai attīstoties tālāk, es gribētu, lai skolā būtu tikpat saprotoši un forši skolotāji, ar kuriem ir prieks sadarboties un kuri saprot arī mūs, skolēnus, un mūsu vajadzības, kā arī prot tās respektēt. Tas man ir ļoti svarīgi.
Skolai un skolotāju kolektīvam vēlu tikai to labāko un saku lielo paldies par to, ko skolotāji manā labā ir darījuši, kā arī par to, ka viņi visus šos gadus mani pacietuši.
Jānis Grišāns, 2004./2005. m. g. absolvents
***
Man jau pietrūkst skolas, klasesbiedru un gribētos, lai tas viss nebūtu tik ātri beidzies. Topošajiem un esošajiem vidusskolēniem es novēlu vairāk cerību un vēlmi cīnīties par saviem sapņiem un mērķiem.
Jānis Reima, 2004./2005.m.g. absolvents
***
Vidusskolu absolvēju 2004. gadā. Nevarētu teikt, ka pēc skolas beigšanas dzīvīte iegāja pareizajās sliedēs. Aizgāju mācīties uz SPPI (Starptautiskais praktiskās psiholoģijas institūts) tulku fakultāti, bet pēc pusotra kursa izstājos, jo sapratu, ka tas nav gluži tas, ko biju gaidījusi. Laikam priekšstats par tulka profesiju kā tādu bija nedaudz citādāks. Tagad nu jau gadu strādāju tepat Strenčos par pārdevēju.
Vidusskolas laiku atceros kā dzīvi nebeidzamā kustībā. Vienmēr kaut kur jāsteidzas, jālabo iekavētais.
Starpbrīžu klačas, zvans uz stundām, uztraukums pirms ieskaitēm, domrakstu rakstīšana pa naktīm, eksāmeni, žetonu gredzens (kuru valkāju joprojām) un — sen gaidītais izlaidums — tās ir lietas, kuras īsumā raksturo vidusskolas laiku. Ar dažām bijušajām klasesbiedrenēm joprojām esam labas draudzenes un satiekoties atceramies skolas laikā sastrādātās blēņas.
Laimdota Zihelmane, 2001./2002. m. g. absolvente
***
2002. gada vasara, kad beidzu Strenču vidusskolu, vienlaicīgi šķiet tik nesena un tik tāla… Vēl acu priekšā aizzib manu agrāko skolotāju smaidošās sejas. Sirdī paliek tā silti, jo daži skolotāji bija tie, kas man, pie vecmāmiņas dzīvojošai bārenei, kuras māte klaiņo pa ielām alkohola žvingulī, lika noticēt, ka esmu īpaša un ka man pa spēkam ir viss, ko pati uzņemšos. Tas man lika nospļauties par skolasbiedru runām aiz muguras un ņirgšanu acīs, ka es būšot tāda pati kā mana māte. Manas skolas lielākā burvība slēpjas individuālajā pieejā katram skolēnam. Mēs nebijām bezizmēra izglītības konveijers, un tādēļ klases audzinātājiem un vadībai vienmēr atlika laiks sirsnīgi aprunāties ar katru no mums. Atbalsts no vadības un skolotāju puses skolas avīzītes tapšanas laikā, kad neviļus man tika dotas atlaides stundu apmeklējumiem, par ko skaudīgi bolīja acis un skrēja pie direktora protestēt dažs labs no maniem klasesbiedriem, iespējams, bija iemesls, pateicoties kam jutu novērtējumu, ka tas, ko daru skolas labā, patiešām ir svarīgi. Tieši skolas avīze bija tas, kas lika man saprast, ka savu nākotni vēlos saistīt ar žurnālistiku. 2002. gada rudenī uzsāku studijas Latvijas Universitātē Komunikācijas zinātnes nodaļā, kur sāku apgūt žurnālistikas, reklāmas un sabiedrisko attiecību pamatus. Jau pirmajā mācību gadā mazliet vīlos studiju programmā, jo milzīgajā teorijas gūzmā nesaskatīju tās praktisku pielietojumu. Protams, tas nenozīmē, ka esmu atmetusi ar roku bakalaura grādam, taču jāatzīst, ka uz laiku studijas esmu pārtraukusi. Šī izvēle radās vairāku perspektīvu darba piedāvājumu dēļ, no kuriem tā vienkārši nespēju atteikties un kuri ar studijām nebija savienojami. Nu jau pāris gadus aktīvi darbojos jauniešu izdevumā “Sīrups” un žurnālā “Rīgas Viļņi”, kā redaktore TV 5 veidoju “Dāvida šovu”, kā arī esmu rokgrupas “Opus Pro” un Aishas menedžere. Esmu kaķis, kas staigā, kur tam tīk, un mans darbs ir tieši tāds — bez konkrēta darbalaika, atraktīvs, dinamisks, ar siltu piena tasīti, ko saņemu par padarīto. Savu otro pusīti, ar ko kopā esmu jau septīto gadu, visaugstāk vērtēju tādēļ, ka viņš respektē manu izvēli un pacieš nenormēto darba aiku. Es nekaļu plānus par saviem nākotnes mērķiem, jo katru dienu ar mani notiek tieši tas, kam jānotiek, un tas man patīk.
Inta Mengiša, Strenču vidusskolas 2002. gada absolvente
