Strencēniete Lāsma Jēkabsone savas pilsētas vārdu ir aiznesusi tālu — viņa jau divus gadus sekmīgi spēlē basketbolu Maiami universitātes komandā.
Strencēniete Lāsma Jēkabsone savas pilsētas vārdu ir aiznesusi tālu — viņa jau divus gadus sekmīgi spēlē basketbolu Maiami (ASV) universitātes komandā, turklāt šogad U – 20 grupā Latvijas izlases sastāvā viņa palīdzēja komandai izcīnīt Eiropas čempionāta bronzas medaļas.
“Atbraucot atvaļinājumā uz dzimtajiem Strenčiem, īsti nesapratu, vai te viss kļuvis mazāks jeb esmu izaugusi lielāka. Atceros savas izjūtas 1. klasītē, mērojot ceļu no mājām uz skolu. Pilsētai nav ne vainas, pēdējos pāris gados tā nav īpaši mainījusies,” smaida Lāsma.
Šovasar viņa ir paciemojusies vidusskolā, tikusies ar direktoru Jāni Pētersonu. Sportiste ir pateicīga viņam, jo jebkurā laikā var izmantot skolas trenažieru zāli. Bez tās nevar pilnvērtīgi sagatavoties jaunajai basketbola sezonai Amerikā.
Visvairāk Lāsmu pārsteidzis tas, ka pēc atgriešanās no Eiropas čempionāta Čehijā, daudzi strencēnieši nāca klāt un apsveica ar panākumiem. “Es sajutu viņu atbalstu un sapratu, ka esmu starp savējiem. Arī šādā mazpilsētiņā ir kāds, kurš par mani fano,” priecājas basketboliste. Latvijas izlasē nav īpašu reitinga tabulu, bet pēc tehniskajiem rādītājiem viņa ir ceturtā labākā spēlētāja komandā un trešā labākā starp Amerikā studējošām basketbolistēm.
Pavisam drīz pēc Lāsmas došanās atpakaļ uz savu universitāti jaunais mācību gads sāksies arī Strenču vidusskolā. Lūgta izteikt kādu novēlējumu skolēniem un pedagogiem, Lāsma, mirkli padomājot, saka: “Nekas nav neiespējams, jo viss ir iespējams. Mans mīļākais teiciens ir no Paulu Koelju “Alķīmiķis” — ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu. Ir jāuzdrīkstas sapņot, tad arī viss piepildīsies. Man tā dzīvē ir gadījies. Nevajag baidīties uzstādīt augstus mērķus, jo tikai augsti mērķi virza cilvēku uz to piepildījumu,” nešaubās studente.
Pašlaik mājās Lāsma atpūšas, dodas pastaigās ar savu suni Reksi, skrien krosus mežā netālu no mājām. Viņai patīk sajust Latvijas gaisu un izbaudīt dzimtās puses dabu. Lāsma ļoti gaida no Anglijas atgriežamies savu tēti Aināru, kuru nav redzējusi vairāk nekā gadu. Pēc ilga laika visa ģimene 18 dienas būs kopā, jo atgriezīsies arī māsa Liene, kura devās atpūsties pie tēva.
Trenējoties ar labiem spēlētājiem, pati kļūst labāka
“Basketbolu sāku spēlēt 8. klases beigās, kad Strenču skolā ieradās J. Pētersons un izveidoja basketbola komandu. Mana pirmā skolotāja bija Mārīte Čukste, bet viņas dēls Ainārs strādāja par basketbola treneri Rīgā. Tā nu sagadījās, ka šis treneris mani uzaicināja uz dažām treniņnometnēm. 9. klasē tieši basketbola dēļ pārcēlos uz dzīvi Rīgā,” savu sporta gaitu pirmsākumu atceras Lāsma. Viņa trenējās komandā “Rīdzene” un mācījās Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Drīz vien jaunā sportiste iekļuva sava vecuma (kadetu) Latvijas izlasē. Sacensībās veicās labi, jo tika izcīnītas uzvaras atlases posmos Zviedrijā un Polijā. Finālposmā Bulgārijā Latvijas izlase izcīnīja piekto vietu. “Domāju, ka sākuma posms man palīdzēja, jo iekļuvu īstajā basketbola apritē. Neapšaubāmi, trenējoties kopā ar labākiem spēlētājiem, arī pati kļūstu labāka,” secina sportiste.
Lāsma klusībā visu laiku cerējusi, ka izdosies spēlēt Amerikā. Pirms Eiropas kadetu čempionāta Bulgārijā ar viņu sazinājās aģents no Vermontas universitātes ASV un atbrauca uz Latviju paskatīties, kā Lāsma spēlē. “Pēc tam man piezvanīja bijusī rūjieniete Dace Cinīte no Maiami. Biju it kā krustcelēs, jo nevarēju izvēlēties, uz kuru universitāti doties. Abi treneri solīja vienlīdz labu nākotni, mācību un dzīves apstākļus. Tētis bija par to, lai es dotos uz Vermontu, jo Maiami pazīstama kā ievērojama uzdzīves vieta. Vermonta atrodas valsts ziemeļos un klimats tur līdzīgs kā Latvijā. Apstākļi iegrozījās tā, ka Vermontas trenerim piedāvāja labāku darbu citā universitātē, tāpēc iznākumā pieņēmu Maiami universitātes piedāvājumu,” atceras Lāsma.
Treneri ir ieinteresēti studentu sekmēs
Amerikas universitātēs ir nežēlīga konkurence pat draugu vidū — katrs cīnās tikai par sevi, izdzīvo stiprākais. Amerikā visiem tiek dots daudz iespēju. Visi zina, cik nozīmīga cilvēkam ir izglītība, tomēr no katra paša ir atkarīgs, cik tālu dzīvē viņš tiks. Jautāta par prioritātēm studenta dzīvē, Lāsma atbild, ka nozīmīgākas tomēr ir mācības, jo, ja atzīmes nokrīt zem noteiktās normas, studentam aizliedz gan trenēties, gan spēlēt. Tieši tāpēc treneri ir ieinteresēti, lai sportistiem būtu labas sekmes.
Lāsma mācīsies starptautisko biznesu un viņai Maiami jāpavada vēl vismaz divi gadi. “Ilgi nevarēju izšķirties, ko studēt. Studiju virziens jāizvēlas trešajā mācību gadā. Mani pārliecināja draugs, apgalvojot, ka tā ir perspektīva profesija, bet sirds dziļumos vēl šaubos, vai to vēlos,” atzīst Lāsma. Universitātes beigšanas laikā viņa būs tikai 22 gadus veca, tāpēc ir iespējas turpināt izglītību arī citviet.
L. Jēkabsone saņem pilnu stipendiju visam mācību laikam, tomēr katru gadu pieprasījums uz to jāatjauno. Stipendijā iekļauta maksa par mācībām, dzīvošanu, ēšanu un visu pārējo nepieciešamo. ASV sportisti studenti ir lielā cieņā. Latvijas augstākajās mācību iestādēs sportistiem nav nekādu atlaižu. Principā jau ASV ir līdzīgi, tomēr attieksme ir tolerantāka.
Studentei nav daudz brīva laika, bet, ja ir, tad kopā ar draugiem to pavada pludmalē, okeāna krastā. Dažreiz būts arī izklaides vietās, kur var sastapt leģendām apvītas pasaules slavenības.
Pirmais — dzīves skolas gads
Pirmajā gadā Maiami universitātes komandā pie lielās spēlēšanas īsti netiek. Tas vairāk ir dzīves skolas gads — vecākās spēlētājas katrai ierāda viņas vietu, pieradina pie kārtības un treniņu atmosfēras. Piemēram, lidostās pirmkursnieki nes vecāko spēlētāju somas. Pagājušā sezona sportistei bija veiksmīga, jo iekļūts komandas pamatsastāvā. Tas ir ļoti prestiži visos komandu sporta veidos. “Ja pirmais jautājums svešiniekam parasti ir, ar kādu sporta veidu nodarbojos, tad otrais noteikti būs, vai spēlēju pamatsastāvā. Mūsu komandā ir tikai viena spēlētāja, kura komandā spēlē pēdējo gadu. Visas pārējās bija no otrā kursa. Komandas vadība liek lielas cerības uz studentu līgas nākamo sezonu,” stāsta Lāsma.
Studējot tik tālu, pirmajā gadā visgrūtākais bija pārvarēt ilgas pēc mājām un tuviniekiem. Viņa ir nonākusi pie atziņas, ka mājas visbiežāk atceras grūtos brīžos. Pirmajā gadā, zvanot mammai pa telefonu, nobirusi ne viena vien asara. Lāsmai palīdzot vecāku, mīļās krustmātes un brālēna atbalsts. Viņu uzmundrinājumi liek sapurināties, un kļūst vieglāk.
Lāsma vēl nezina, kā ievirzīsies viņas dzīve nākotnē, jo vēl nav apjautusi savu spēju robežu basketbolā. Viņa cer, ka pēc universitātes beigšanas izdosies uzspēlēt kādā Itālijas vai Francijas klubā.
Zilumi ir neiztrūkstoša spēles sastāvdaļa
Protams, katras labas basketbolistes mērķis ir iekļūt WNBA (Sieviešu nacionālā basketbola asociācija). “Mans draugs visu laiku atgādina, ka tur noteikti jāiekļūst. Viņš esot gatavs sūtīt videoierakstus visām līgas komandām,” smaida Lāsma un klusi piemetina, ka spēlēšana tur varētu būt viņas visslēptākais sapnītis. Nekas augstāks par to nav iespējams. Viņa atzīst, ka šobrīd tas esot diezgan nereāli, bet pieturas pie atziņas, ka nav nekā neiespējama. Jauno spēlētāju draftēšana (pirmpirkuma tiesības) parasti notiek pēdējā mācību gadā. Amerikā reitingu tabulas ir ļoti populāras. Lāsma pagājušās sezonas vidū bija starp līgas 25 labākajām spēlētājām atlecošo bumbu un bloķēto metienu uzskaitē.
Jaunā 191 centimetru garā basketboliste nav starp visgarākajām, jo lielākajā daļā līgas komandu ir vismaz viena divmetriniece vai tuvu tam, bet arī Lāsma ir pietiekami gara, lai nākotnes cerības saistītu ar basketbolu. Viņa atzīst, ka basketbols ir diezgan nežēlīgs sporta veids. Pēc spēlēm viss ķermenis ir zilumos, taču pie tā pierod, jo zilumi ir neiztrūkstoša spēles sastāvdaļa. Spēlētāji ir tā norūdījušies, ka sitienus un grūdienus ar elkoņiem īpaši nejūt. “Amerikā komandu sporta spēlēm tiek veltīta īpaša uzmanība. Pirms katras sezonas ir sagatavošanās posms — gandrīz katru dienu jācilā svaru stienis un jāskrien sprinti. Ja ārā temperatūra ir virs 30 grādiem, turklāt mitrs gaiss, tad tas patiešām ir nežēlīgi. Pēc treniņiem dažkārt jāmācās arī vakaros. Tādos brīžos nonāku līdz absolūtam nogurumam,” stāsta studente. Arī viņas treneris Latvijā uzskata, ka iespējams sasniegt tādu pašu rezultātu ar mazāku piepūli, taču amerikāņiem patīk visu izdarīt ar rezervi. Lāsma ir izvēlējusies šādu ceļu un ir gatava pārvarēt visas grūtības, lai nokļūtu pēc iespējas tuvāk mērķim.
