243. turpinājums. Tā kā šoreiz visi tilti bija saspridzināti, bet krasti nocietināti, tad abas puses cieta milzu dzīvā spēka zaudējumus.
243. turpinājums
Tā kā šoreiz visi tilti bija saspridzināti, bet krasti nocietināti, tad abas puses cieta milzu dzīvā spēka zaudējumus. Dienu vēlāk, kad Mūsmājās ieradās vācu feldžandarmērijas virsnieks, lai rekvizētu govis, kaujas norisa jau pusceļā starp Mūsmājām un Ērgļiem. Tas nozīmē, ka mēs no mājām bijām spiesti izbraukt 21. septembra rītā ap pulksten deviņiem — kā jau vācieši bija noteikuši.
Nekāda ātrā braukšana nebija iespējama, jo vezums gluži vienkārši bija pārkrauts. tēvs speciāli jau laikus noņēma vāģu virsmas apmales un to vietā izgatavoja jaunu virsmu un divreiz platākiem dēļiem. Lai varētu aizjūgt divus zirgus, ratiem pierīkoja pļaujmašīnas dīsteli. Lēni un prātīgi pa līdzenu ceļu pabraukt varēja, bet ātrumu ierobežoja arī mājlopi. Vezumā uz lielās lādes, kurā glabājās visas drēbes, jaunās vilnas segas ieskaitot, sēdēja mūsu mamma un mana trīsgadīgā māšele — viņas turēja grožus. Ratu aizmugurē piesēja mūsu atlikušo vienu gotiņu, un tēvs sākumā mudināja to, pie reizes sekodams arī zirgu uzvedībai, kas nebūt nebija lieki. manā pārziņā palika aitu bariņš, kopā ar pavasara jēriem laikam kādas septiņas vai astoņas blējējas.
Ceļi tolaik izskatījās nedaudz citādi. Kad pārbraucām Nāružiņu un uzbraucām mazā piekalnītē, nokļuvām uz laba grantēta vietējās nozīmes ceļa, kas veda no Lubānas šosejas uz Piekiņu dzirnavām. Toreiz dzelzceļu šķērsoja pārbrauktuve, ko kolhozu laikos nolikvidēja, šo soli argumentējot ar to, ka varenā padomju tehnika ir tik jaudīga, ka pāris kilometru līkums tai tīrais sīkums. Bet senāk tas bija visai ērts un arī samērā noslogots ceļš. Tā mēs pagriezāmies šajā ceļā pa labi un devāmies pretī nezināmajam. Vēl Vēju kalnā, kur rēgojās “Priednieku” māju tikko nodegušo ēku mūri un skursteņi, mēs atskatījāmies uz saviem “Jaunpeļīcēniem”. Uz savām Mūsmājām, kur bijām aizvadījuši vienpadsmit gadus, kur es biju izaudzis par mūžam ziņkārīgu skolas puiku. Vai mēs vēl redzēsim savas Mūsmājas? Bet ārējam sentimentam nebija vaļas, jo rudens dienas nav sevišķi garas. Tālāk brauciens ir kā atdūrās pret “Rembēnu” kalnu, šeit ceļš dalījās divos virzienos: pa labi veda uz kādreizējo Smilgas krogu, kur piensaimnieku sabiedrības “Straume” divdesmito gadu sākumā izveidojusi labu pienotavu, pa kreisi tāds pat grantēts ceļš veda uz tā sauktā mazā lielceļa, kas “Zeltkalna” krustojumu savienoja ar Ogresmuižu. Tas veda gan uz Baltavas staciju, gan manu skolu, gan arī uz Emmas dzirnavām un tālāk uz bijušo Iršu koloniju, uz Meņģeli, Vecbebriem un Koknesi. Mums aiz Rembēnu siena šķūņa pa mazo lielceļu nācās griezties pa labi, lai nokļūtu uz Lubānas šosejas. Tik sīki šo situāciju es raksturoju tāpēc, lai lasītājs izprastu tālāko.
Kad nokļuvām uz mazā lielceļa, tēvs paņēma zirgus pie apaušiem un prātīgi iegrieza smago vezumu pareizajā virzienā. Bet ne tik viegli man gāja ar aitām, kuras par visām varītēm gribēja doties pretējā virzienā, proti, uz baltinavas staciju vai Ogresmuižu. Kamēr es jozu pa tīrumu ar lielu līkumu aitu baram priekšā, vezums jau atradās uzkalniņa virsotnē, no kurienes tikai kādi 150 metri līdz “Zeltkalnu” ceļu krustojumam.
Turpmāk vēl.
