Brīvdienās aizdomājos par savas profesijas misiju. Visai bieži uznāk tādas pārdomas, jo, jāatzīst, pēdējā laikā iznāk rakstīt par aizvien bēdīgākiem notikumiem ar negatīvu pieskaņu. Tuvojoties pavasarim, gribas kaut ko skaistu un gaišu, tāpēc esmu sev nosolījusies meklēt labo ne tikai sevī un apkārtējos, bet arī notikumos. Pierādījums, ka arī “Ziemeļlatvijas” lasītāji ir izslāpuši pēc pozitīvā, ir tas, ka lielu atsaucību un ievērību izpelnījās publikācijas par Pedeles ledū ielūzušo 13 gadus veco suni Džeku, kas, kā izrādās, Valkā bija ieklīdis no kaimiņpilsētas Valgas. Lasītāji izteica pateicību suņa glābējiem un priecājās, ka šajos laikos vēl ir cilvēki, kas nedomā par savu izdevīgumu un labumu, bet, daudz neprātodami, steidz palīgā nelaimē nokļuvušajam. Tāpat pozitīvas atsauksmes saņēmām par Valkas teātra režisora Aivara Ikšeļa pārdomām – kā sagaidīt pavasari un neļauties drūmām domām. Lasītāja Māra uzskata, ka “vārdam ir tik liels spēks – tas var pacelt un var iznīcināt. Ja ikdienā būtu iespējams dzirdēt vairāk vienkāršu labu vārdu no cilvēkiem, kas ir blakus, un ja katrā no mums dzīvotu savs Mazais Princis… .” Atliek vien piekrist, ka šajā nenormāli stresainajā laikā esam izslāpuši pēc laba vārda. Ticiet man, tas nemaksā ne santīma. Bieži vien tas palīdz attapties no ikdienas gaušanās, paskatīties apkārt un ieraudzīt pasauli citām acīm.
