242. turpinājums.Viss var būt. Bet viņu uzvedības manieres bija tipiski krieviskas un boļševistiskas.
242. turpinājums
Viss var būt. Bet viņu uzvedības manieres bija tipiski krieviskas un boļševistiskas. Kaut vācieši reizēm nelikās mazāk rijīgi, tomēr viņu manierēs vienmēr parādījās kopš bērnu kājas ieaudzinātais kundziskums un pārākuma apziņa. Viņi laupīja tāpēc, ka jutās augstākas rases pārstāvji, kuriem pats Dievs un fīrers devis tādas tiesības. Toties vlasovieši bija un palika orientālie sirotāji, lai ar kādiem patriotiskiem saukļiem maskētos.
Atmiņas par Zaubi
Esmu mēģinājis restaurēt atmiņā notikumu gaitu pa datumiem, un šajā ziņā man stipri palīdzējušas skolotāja un novadpētnieka Kārļa Pilskalna publikācijas Madonas laikrakstā “Stars”. Savulaik Rakstnieku savienības vadība man aizrādīja, ka es palicis vienīgais rakstnieks, kurš ne reizi neesot lūdzis kādu materiālu palīdzību vai komandējumu. Teica, lai aizbraucot kaut kur “radošā atvaļinājumā”. Nu kur lai es braucu, ja gauži vājā redze neļauj vienam pārāk daudz apkārt blandīties? Teicu, ka gribu pabraukāties tepat pa Latviju. Tā arī man piešķīra naudu veselam mēnesim un teica, lai rīkojoties pēc ieskatiem. Tad arī izlēmu novembra sākumā aizbraukt uz savu jaunības pilsētu Madonu, lai turienes slavenajā muzejā šo to noskaidrotu. Pavisam nelāgi gadījās, ka tieši tajā laikā nomira Leonīds Brežņevs, sākās vairāku dienu ilga sērošana. Lai kā tauta bija ņirgājusies par nevarīgā ģenerālsekretāra šļupstisko runāšanu, oficiālās sēras visam piešķīra savu īpatnu noskaņu. Tajās dienās es atcerējos Staļina nāvi, kad visas avīzes bija pilnas ar gariem līdzjūtības apliecinājumiem no visas pasaules, kuru vidū īpaši izcēlās ASV valdības telegrammas teksts: “Izsakām savu oficiālo līdzjūtību…” Tā arī toreiz notika oficiālā sērošana, kas paredzēja muzeja darbinieku oficiālas nakts dežūras sava iestādījuma telpās. Bet Elza Rudenāja un Dace Zvirgzdiņa bija tik atsaucīgas, ka atļāva man vēlās vakara stundās sēdēt muzejā un pie spožas galda lampas studēt vecas avīzes un citus materiālus. Tur arī sīki izzināju visus 1944. gada vasaras Ērgļu kauju notikumus burtiski pa dienām, jo Pilskalna pētījums izcēlās ar neparastu rūpību. Pats autors jau tobrīd bija miris, un tas no tiesas jāuztver kā liels zaudējums, jo Pilskalns tikai nelielu daļu no savāktā materiāla tolaik drīkstēja publicēt. Man Pilskalns bija pazīstams no laikiem, kad mācījos Madonas vidusskolas 10. klasē, bet Kārlis — tolaik atvērtajā pedagoģijas klasē. Jau tad viņš bija pilnīgi apsēsts ar kara lietām, zināja no galvas visu iespējamo armiju dienesta pakāpes, kuras mīļuprāt “piešķīra” kopmītņu iemītniekiem. Citam tika praporščika, poručika vai jesaula dienesta pakāpe, cits ieguva ģenerālbunčuknesēja pagodinājumu. Šī aizraušanās ar kara vēsturi vēlāk pārvērtās ļoti skrupulozā novadpētniecības darbā, un atliek tikai nožēlot, ka man vairs neizdevās viņu sastapt dzīvu. Bet arī publicētie materiāli ir pietiekami, lai varētu iegūt visai pilnīgu ainu par notikumiem, kas stipri man palīdzēja savu personīgo pieredzi atsvaidzināt un izvairīties no notikumu secības sajaukšanas.
Šādu atkāpi es izmantoju, lai pierādītu, ka neesmu paļāvies uz tīri subjektīvu savu atmiņu novērtējumu, bet datējumam ir nopietns pamats. Tā paša radošā komandējuma ietvaros es nedaudz vēlāk pabiju arī Zaubē, kur tāpat atsaucīgi cilvēki man krietni palīdzēja. Tātad: 19. septembrī Sarkanarmija otrreiz forsēja Ogres upi.
Turpmāk vēl
