Dievs rokā neiedeva (publicēts 28. februārī)Prahtweeders: Nu sveiki atkal, Gobas kungs! Sapņot nav slikti, sapņot pat ir ieteicams, lai nomierinātu nervus, nelaime sākas brīdī, kad sapņus vairs neatšķir no realitātes. Visu pēc kārtas. Pateicoties 1922. gada agrārajai reformai, gandrīz katra latviešu zemnieku ģimene ārpus Latgales dabūja savus desmit – divdesmit hektārus un mūsu tēvzeme muižu vietā pārklājās ar jaunsaimniecībām. Kā izrādījās, uz šāda zemes gabala var pārtikt, veidot ģimeni un izaudzēt bērnus, taču lepna dzīvošana neiznāk. Kad cilvēki runā par tiem tālajiem laikiem, pārāk bieži aizmirstas, ko toreiz ikdienā ēda, ko valkāja un kas kam piederēja. Brīnos, ka jūs vairs negribat atcerēties pats savu bērnību. Vairākums 30. gadu latviešu bija laucinieki, pat ja dzīvoja pilsētā. Pēdējie 50 gadi ir padarījuši mūs par pilsētniekiem, un tur neko nevar mainīt. Tikai mūsu nesaprātīgie jaunuļi, saskatījušies multfilmas un kinopasakas, var ticēt, ka jebkuru arodu un prasmi spēs apgūt tāpat kā viņu izdomātie varoņi – dažu dienu laikā. Zemnieka darbs ir ‘’prasts’’ tikai skatoties no tālienes. Uz zemes ir jāpiedzimst, jāiet līdzi tēvam brīdī, kad tas pavasarī paņem rokā sauju augsnes un nolemj, kad sēt, jāizjūt saikne starp cilvēku un tiem dabas spēkiem, kas lemj, vai šis gads būs auglīgs. No pushektāra lauka viens cilvēks var pārtikt vienīgi Āzijā, ja apsēj to ar rīsiem. Muižu laiki ir atgriezušies, un zemes arāji šajā mašīnu laikmetā vairs nav vajadzīgi. Kur jūs iesakāt bēgt un apstrādāt tos laukus? Nav tādas lietas kā ģenētiska nepatika pret zemi, ir prasmes trūkums, kura pārvarēšanai vajadzīgi gadi. Mēs tagad esam amatnieku un fabrikas strādnieku tauta, vai tas patīk vai ne. Jūsu sapņi par savu pienu un cāļiem nāk no kara gadu vācu un angļu propagandas pamfletu blēņām. Starp citu, 70. gados, kad Rietumi cieta no iepriekšējās krīzes, angļi uzņēma komēdijseriālu ‘’The Good life’’ (fragmenti atrodami internetā) par pilsētnieku ģimeni, kas nolēmusi audzēt visu nepieciešamo savā piemājas dārzā. Ir vērts paskatīties un pasmieties.Īsi sakot – atkal sajūtu jūsu runās kārtējo ‘’pacieties debesīs labāki būs’’ šlāgeri. Ir daudz vieglāk patriekt vēstures mēslainē gudriniekus, kas nostādījuši Latviju uz vietējā mēroga pastardienas sliekšņa nekā bēgt uz laukiem un ļaut šiem šiem sprukstiņiem arī turpmāk dzīrot uz valsts mantas paliekām. Varbūt visi kopā pamēģināsim šo variantu, tas tomēr ir vienkāršāks. Pa to laiku neviens jums netraucē pārvērst Vijciemu mazajā Floridā.
