«Gidi vienmēr brīnās — Smiltenē laikam ir bagāti pensionāri vai arī pensijas te ir lielākas. Jo nekur citur netiekot organizēti braucieni tikai vecākās paaudzes cilvēkiem,» smaida smilteniete farmaceite Maija Ērgle.
“Gidi vienmēr brīnās — Smiltenē laikam ir bagāti pensionāri vai arī pensijas te ir lielākas. Jo nekur citur netiekot organizēti braucieni tikai vecākās paaudzes cilvēkiem,” smaida smilteniete farmaceite Maija Ērgle.
Viņa piedalās visos ceļojumos, kurus pēdējos gados rīko Smiltenes pensionāru klubiņš. Šovasar vecākās paaudzes smiltenieši sadarbībā ar firmu “Impro Ceļojumi” izvēlējās maršrutu uz Somijai piederošajām Ālandu salām.
Salas sauc par aunapierēm
Ālandu salas ir arhipelāgs Baltijas jūrā ar vairāk nekā 6,5 tūkstošiem salu un šēru, no kurām apdzīvotas ir apmēram 150.
Ālandu salas īpaši iecienījuši makšķernieki, taču arī tiem cilvēkiem, kuru mērķis nav zivju ķeršana, ir vērts uz turieni aizbraukt — skaistās dabas dēļ un arī tāpēc, lai vismaz dažas dienas izjustu salinieku rāmo, nesteidzīgo dzīvi, iesaka Maija.
Ālandu salās skatāmas tikai šai vietai raksturīgas ainavas ar neskaitāmiem līčiem un sarkanīga granīta šērām. Salu skaits esot strīdīgs jautājums. Ja viens zinātnieks katru klints izcēlumu no ūdens uzskata par salu, tad citiem ir pretējs viedoklis.
Pašas Ālandu salas smilteniete apraksta kā īpatnējas, ļoti skaistas. Visas ir pelēcīgā krāsā, ūdens nogludinātas. Vietējie tās sauc par aunapierēm. Lielākās salas apaugušas ar kokiem, pārsvarā ar mazām priedītēm, un krūmiem — kārkliem, alkšņiem. Egļu tur nav. Ūdens līčos ir ļoti tīrs, jo pamats ir klinšains. Salās ir arī ezeri, to krastos aug niedres un mīt daudz gulbju.
Cilvēkus no vienas salas uz otru pārvadā prāmji. “Braucām gan ar slēgtiem prāmjiem, gan ar vaļējiem. Pārcelšanos bija daudz,” atceras ceļotāja.
Kempingā durvis ciet neslēdz
Ālandu salās smiltenieši pavadīja divas dienas. Taujāta, ko tur darījuši, Maija teic — atpūtāmies.
“Salās cilvēki ir mierīgi, nesteidzīgi. Arī daba tur ir tāda, ka vari atiet malā no ikdienas darba un stresa. Jūti, ka esi atpūties,” stāsta ceļotāja. “Vakari mums bija brīvi. Nakšņojām kempingos. Tie, kuri gribēja, varēja iznomāt makšķerēšanas piederumus un doties zvejot, jo zivju salu ūdeņos ir ļoti daudz. Vairākums no grupas gan bijām noguruši no braukšanas un vakarā vienkārši atpūtāmies, pasēdējām pie mājiņām.
Vienā kempingā mājiņā, kas paredzēta četriem cilvēkiem, bija tikai guļvietas un galds. Mūs ļoti pārsteidza tas, ka, taujājot atslēgas, saņēmām atbildi — “atslēgu nebūs, durvis nav slēdzamas, jo neviens svešs mājiņā iekšā neies un jūsu mantas neņems”. Tā arī bija.
Otrā kempingā, arī četrvietīgā mājiņā, atradās ledusskapis, elektriskā plītiņa un trauki. Kuri gribēja, varēja sev pagatavot maltīti.”
Arī smiltenietis Jānis Nīlenders teic, ka šajā ceļojumā lieliski atpūties. Uz Ālandu salām smilteniešu grupā viņš devās kopā ar sievu Astru un mazmeitu Lindu. “Tāpēc jau vien braucu,” atteic Jānis, taujāts, vai iepriekš zinājis, kādas ir Ālandu salas. “Pirms diviem gadiem ceļojām uz Somiju un Zviedriju. Salas iepatikās, skatoties no kuģa. Vai cerības attaisnojās? Un kā vēl! Ālandu salās ne vairs māja bija prātā, ne darbs. Pat neiedomājos par to. Lieliski atpūtos. Ūdeņi apkārt, skaista daba. Tas bija vienreizēji jauki.”
Nīlenderu ģimene bieži ceļo. Pirms Ālandu salām pēdējā ekskursija bija uz Vīni. Tagad viņi domā par braucienu uz Norvēģiju varbūt jau nākamajā gadā.
Lasis maksā dārgāk nekā Latvijā
Maija stāsta, ka Ālandu salas pieder Somijai, taču salu iedzīvotāji sevi uzskata par vairāk piederīgiem Zviedrijai.
“Gids skaidroja — salinieki nav gribējuši pakļauties Somijai un panākuši, ka Ālandu salas ir Somijas autonomais apgabals. Viņiem ir sava galvaspilsēta Marienhamna, savs karogs un savas pastmarkas. Naudas vienība ir eiro. Cilvēki Ālandu salās ir laipni. Pārsteidza, ka ielās šoferi nestreso un netaurē, ja kāds nevar izdomāt, kur ies. Paši pietur krustojumā un gaida, kamēr cilvēks izlems, šķērsot ielu vai ne. Tur valda tāds milzīgs miers.”
Kaut arī Ālandu salās ir maz lauksaimniecībā izmantojamas zemes, salinieki rūpīgi kopj katru derīgo zemes gabalu. Vietējie vairumā audzē sīpollokus, sīpolus un ķiplokus, arī labību un kartupeļus, tur aitu ganāmpulkus un pārdod vilnu un vilnas izstrādājumus.
“Salinieki nodarbojas arī ar zvejniecību. Nozvejo daudz lašu, taču šīs zivis salās maksā dārgāk nekā Latvijā. Pārrēķinājām, ka žāvēts lasis mūsu naudā pie viņiem maksā 12 latu kilogramā. Arī citi produkti ir dārgi. Ālandu salās bijām, kad zemenes pie mums maksāja 80 santīmu kilogramā, bet Ālandu salās — attiecīgi 3,5 eiro jeb aptuveni divus latus. Dzīve pie viņiem dārga, taču algas ir labas,” stāsta Maija.
Suvenīri — kuģi pudelēs
Ālandu salu galvaspilsēta Marienhamna savulaik uzcelta par godu Krievijas ķeizarienei. Tūristiem stāstīts, ka salas kādreiz piederēja Krievijai. Pilsētu nosauca par Marijas ostu.
Marienhamnā ir tikai divas galvenās ielas, kas savstarpēji krustojas. Ievērības cienīgs apskates objekts ir četrmastu burinieks “Pommern” — būvēts 1903. gadā, pārvadājis dažādas kravas, bet tagad kalpo kā muzeja eksponāts.
Salinieki savulaik bijuši lieli kuģotāji, uz to norāda arī Ālandu salās nopērkami suvenīri — dažādu izmēru pudelēs ielikti gan miniatūri, gan lielāki kuģu modeļi.
Mūsdienās Ālandu salas ar kontinentu savieno prāmju līnijas. Visātrāk mērķi varot sasniegt ar kuģi, kas kursē no Zviedrijas uz Somijas galvaspilsētu Helsinkiem un ceļā piestāj tikai Marienhamnā.
Ceļu segumā klāj granītu
Pēc vietējo stāstītā, smiltenieši secinājuši, ka viņiem Ālandu salās ļoti paveicies klimatisko apstākļu dēļ. Lietus nav lijis. Gaisa temperatūra pārsniegusi plus 30 grādu. Vietējie iedzīvotāji teikuši, ka tik silta vasara esot varbūt reizi 10 gados. Viņiem ir teiciens: “Pie mums deviņus mēnešus ir ziema un trīs mēnešus nav vasaras.”
Smiltenieši arī redzējuši, kādas izskatās slavenās ziemeļu baltās naktis. Naktī ir krēsla — tik gaiša, ka ārā var lasīt.
Maijai patīk Ālandu salās redzētā sakoptība, pat uzkrītošs pedantiskums. “Tur viss ir ļoti tīrs, sakopts. Visas mājas laukos ir ķiršu brūnā krāsā, ar baltu apdari. Iesarkani brūnā krāsa esot visizturīgākā, tā neizbalojot saulē. Pie mājām ir iekopti akmensdārzi. Otra salās uzkrītošā lieta ir turienes ceļi. Prasījām, kāpēc ceļš ir sarkanbrūnā krāsā, nevis pelēks kā mūsu asfalts. Saņēmām skaidrojumu, ka ceļa segumam izmanto sadrupinātu sarkano granītu, pēc kura citādi nav liela pieprasījuma. Ceļi Ālandu salās ir ļoti labi.”
Ceļošana — sapnis kopš skolas gadiem
Šis ir astotais gads, kopš Maija regulāri ceļo pa ārzemēm. Viņa jau bijusi Lielbritānijā — tai skaitā Anglijā, Skotijā un Velsā, kā arī Francijā, Itālijā, Monako, Šveicē, Austrijā, Slovākijā, Zviedrijā, Beneluksa valstīs.
“Ceļošana ir mans hobijs. Žēl tikai, ka tas nāk tik vēlu,” teic Maija. “Vairs nav tā spēka, kājas netur. Taču ceļot man ārkārtīgi patīk. Tā ir pārmaiņa no ikdienas. Tie, kuri ceļojam, paši sakām, ka brauc zināmas kategorijas cilvēki, kuri nebaidās no grūtībām. Skolas laikos meitenes runāja, ko katra gribētu savā dzīvē redzēt un ko darītu, ja būtu daudz naudas. Es teicu — ja man būtu daudz naudas, es tikai ceļotu. Nekādu mantu nekrātu.”
Ceļojumos Maijai vislabāk patīk skatīt svešo zemju dabu, nevis pilsētas. Kaut arī viens viņas sapnis saistījās tieši ar pilsētu — redzēt “La Scala” operu Milānā. “Necerēju, ka redzēšu tur kādu izrādi, taču pašu ēku gan gribēju skatīt. Tas arī izdevās. Nams ir iespaidīgs — ar sešiem stāviem un sešiem balkoniem, taču mūsu operas ēka ir greznāka.”
Visvairāk Maiju fascinē Ziemeļu zemes. To viņa atklāja jau padomju laikos tūrisma braucienā uz Karēliju.
Braucot firmas “Impro Ceļojumi” organizētajās ekskursijās un ceļojuma noslēgumā aizpildot aptaujas anketu, Maija vienmēr norāda — vajadzētu organizēt atsevišķas grupas speciāli pensionāriem. “Ja grupā ir jaunieši, viņi grib daudz ko apskatīt, un gados vecāki cilvēki fiziski netiek līdzi. Redzam, kā ceļo ārzemnieki. Viņiem visa grupa ir vienādā, pensijas vecumā.”
Maijai patīk Smiltenes pensionāru klubiņa rīkotās ekskursijas. Grupā vienmēr sapulcējas domubiedri. Ja kopā ceļo tikai smiltenieši, ceļojuma laikā nav neapmierināto, neizceļas strīdi un nerodas stress. “Liels paldies par skaistajām ekskursijām to organizatorei, mūsu pensionāru klubiņa vadītājai Agatei Zariņai,” pateicas ceļotāja.
Nesen Smiltenes pensionāru klubiņš pārradās mājās no divu dienu ekskursijas uz Sēliju. Braucēju bijis tik daudz, ka noīrēts pat divstāvu autobuss. “Sēlijā ir citāda daba nekā Vidzemē. Nav tādu mežu kā pie mums. Brīnos, kur viņi sēņo,” teic Maija.
Ekskursijā lielākoties skatītas baznīcas un muzeji. Ceļojums aizvedis arī līdz Daugavpilij. Maija tur bija pirms vairāk nekā 20 gadiem un ir patīkami pārsteigta, kā pilsēta tagad pārvērtusies uz labo pusi — sakopta, zaļa, ziedoša.
“Arī Latvijā ir daudz ko redzēt. Tikai vispirms, kamēr vēl varu, gribu izbraukt tālākas vietas,” piebilst ceļotāja.
