Tas varbūt izklausās ciniski, bet šobrīd jūtos gandrīz vai privileģētā situācijā. Kāpēc? Gluži vienkārši tāpēc, ka arī treknajos gados man nācās raudzīt, lai no maka neizripo pēdējais lats. Tagad ne gaidīta, ne cerēta sevi pieteikusi globālā krīze, un pagaidām jau nekas īpaši nav mainījies. Protams, traģiski ir tām ģimenēm, kurās vienam vai abiem vecākiem nākas zaudēt darbu, bet bērni prasa ēst un ir jāapģērbj. Tomēr no katras bezizejas vienmēr var atrast izeju. Šobrīd bažīgu dara gluži cita problēma, kas man šķiet daudz nopietnāka nekā plānais maizes rieciens vai izdilusī kurpes zole. Tas ir ļaunums un nenovīdība, kas pavada visur daudzināto ekonomisko krīzi. Viens no maniem darba pienākumiem ir sekot interneta portāla lietotāju diskusijām virtuālajā medijā. Cilvēki nekad nav spējuši iztikt bez baumošanas, aprunāšanas un aizmuguriskas “iedzelšanas”. Krīze un konkurences palielināšanās darba tirgū ir sakustinājusi lavīnu. Slepkavības, laupīšanas un komentāri, ka ēst jau vajag, ko citu darīt… Zādzības un komentāri, ka citādi jau nevarēja… Ņirgāšanās par skolotājiem un skolas biedriem un bezspēcība šo problēmu risināšanā… Negadījumi un vecmāmiņas, kuras audzina Īrijas strādnieku bērnus… Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Lavīna ir sakustējusies, un man tiešām ir bail, ka tā sāks velties lejup no kalna. Tieši tāpēc uzskatu, ka krīze vispirms ir galvā. Katram no mums ir savs sāpju slieksnis un tāpat slieksnis, kuram pāri raujas snaudošais ļaunums. Ļoti gribas ticēt, ka vairums “pingvīnu” tomēr spēj to apvaldīt…
