Kamēr ikdienas makšķernieki priecājās par lielo izvēli, lai pabūtu, kur sirds kāro, tikmēr Latvijas čempionāta dalībnieki cītīgi gatavojās pēdējam posmam, kam tika izvēlēts daudziem makšķerniekiem pazīstamais Mazais Baltezers. Izlūkošana ar kaujuInteresantākais, ka vēl pirms maču sākuma visi, kam vien bija iespējas, devās trenēties. Jau iepriekš bija zināms, kur tiks novilktas sacensību zonas, un tas deva lielas iespējas, lai saprastu, kas ir kas. Abas sacensību dienas gan sagaidīja dalībniekus ar pilnīgu spoguļledu, kam virsū bija ūdens kārta, un brāzmainu vēju, kas pina auklas mudžeklī nevienam vien sacensību dalībniekam. Taču, kāda gan tam nozīme, ja runa par pēdējo Latvijas čempionāta posmu un tā medaļu sadali. Īpaši neiedziļināšos, kas, kā un kur skrēja, ko un cik daudz vilka, bet izdarīšu dažus, manuprāt, vērtīgus secinājumus daudziem šā ezera makšķerniekiem. Zivteļu klājiens un «bonusi»Jau treniņos bija jūtams, ka ezera dibens ir kā noklāts ar mazām raudiņām un plicēniem, taču lomā var patrāpīties arī pa «bonusa» asarim vai breksēnam. Tas arī pierādījās mačos, un lomi trim copes stundām bija samērā iespaidīgi. Viens otrs pat pacentās 180 viņam atvēlētajās minūtēs izdabūt uz ledus virs četriem kilogramiem spriganu zvīņaiņu. Protams, kā parasti, bija dalībnieki, kas no viena āliņģa izvilka visu savu «paredzēto» lomu, tā teikt, «uzsēdās uz zivju āderes». Savukārt citiem nācās urbt un urbt, un meklēt «copīgās» vietas slapjām mugurām, līdz ar to arī lomos zivtiņu bija pulka mazāk. Taču tāds ir ziemas makšķerēšanas sports, kur liela daļa pieder veiksmei, un, ja tā tev pagriež muguru, ir skaidrs – rezultāta nebūs. Pieredze dara savuŠo atziņu pieredzēja daudzi, taču mūsu izlases copmaņi atkal bija «zirgā», kārtējo reizi pierādot, ka pastāv kāda samērā patstāvīga loģika, ko katrs atradis un līdz ar to arī izmanto, jo pa galvgali vien šie sporta makšķernieki «maisījās» neatkarīgi no tā, vai cope ir vai nav. Ko tu stipram padarīsi! Ja paturam prātā sektoru lielumu (100 x 100 metru) un to, ka tie atrodas cits citam līdzās un tos nošķir vien piecus metrus plata «tauvas josla», arī mačos pierādījās, ka vienā sektorā pat vissliktākais rezultāts bija ap diviem kilogramiem, bet blakus zonā vislabākais nepārsniedza 1,8 kilogramus !? Nez ko tas varētu nozīmēt? Būtībā tikai vienu – zivtiņa arī ikdienā cītīgi jāmeklē, un, kas viņu atrod, tas vinnē. Slinkuma lāpītājiem atliek cerēt uz Laimes māti vai arī baudīt dabu un svaigo gaisu, lai pēc tam mājās cēli paziņotu, ka nevienam neķērās, jo, redz, ir pilnmēness, nepareizais vējš, neīstais biolauks vai arī ne tās makšķerītes paņemtas līdzi.RezultātiKopvērtējumā par Latvijas zemledus čempioniem kļuva «Salmo» komanda, kur gandrīz visi dalībnieki pārstāv arī mūsu valsts nacionālo izlasi kā vasaras, tā ziemas makšķerēšanas sacensībās. Otrajā vietā – «BB Cope», trešie – «Pasaule». Individuāli nepārspēts palika vairākkārtējais Latvijas un pasaules čempions Pēteris Liders no «Salmo», otrajā vietā – Gatis Šterns no «BB Cope», bet trešais – Latvijas zemledus makšķerēšanas izlases treneris Normunds Grabovskis no «Salmo». Čempionāts beidzies, un tagad var aizbraukt arī pamakšķerēt «parastās» zivis…Kas, kur, kadAr ko un kur pašreiz visbiežāk nodarbojas copmaņi? Ļoti liela daļa dodas Peipusa ezera virzienā, kur rit jau otrā nedēļa, kā igauņu robežsargi laiž virsū uz visa ezera ledus. Asari ķeras ļoti skaistā izmērā un svarā, bet pašreiz «nostrādā» faktors – jo dziļāk ezerā, jo vairāk to lielo un smuko. Daudziem makšķerniekiem izstrādājusies ļoti pareiza taktika. Lai nebūtu jāmokās, meklējot asari ar mormišku, iet uz priekšu un ik pēc 100 metriem izurbj āliņģi, tad nolaiž lejā ap divu centimetrus garu bļitkiņu. Ja ir kaut viens piesitiens, var rīkot apmetni un iebarot vienu vienīgu āliņģi, jo asari šajā ziemas periodā peldas lielos baros.Daudzi brauc uz Pērnavas līci un soļo jūrā pat septiņu kilometru tālumā. Tur pašreiz maisiem tiek vilktas lielas un skaistas salakas. Pērnavā, pilsētas centrā, upē var tikt pie skaistiem raudu, vimbu un brekšu lomiem. Taču turp ieteicams doties darba dienās, jo brīvdienās nebūs vietas, kur nolikt savu rīku kastīti. Tepat pie mums viss norisinās kā pa viļņiem. Daugavā iet vaļā brekšu cope. Gan Ogres ietekā pie Saulkalnes, gan Pļaviņu HES uzpludinājumā Lielvārdē «plakanie» vispirms jāiebaro, un tad jau viss notiek. Tikpat labi ar tiem veicas arī Saukas ezerā. Tur gan viss ir vienkāršāk. Uzej uz ledus un, lēnām pastaigājoties, atrodi jau iebarotos āliņģus, tad piešauj vēl kādu barotaviņu klāt – un aiziet!Kokneses līcī it kā ķeras un it kā neķeras skaisti asari. Pats neesmu pārliecinājies, bet ziņas ir visai pretrunīgas. Sazinoties ar kolēģiem no Kurzemes, nākas secināt, ka arī butes ir samērā aktīvas. To galvenā koncentrēšanās vieta ir ap Liepāju. Taču tās palikušas samērā «caurspīdīgas». Turpat pilsētas kanālā var pamedīt salakas, vienīgā problēma – labākajās vietās cits citam «sēž uz galvas». «Kolhozs» liels, bet, kam patīk šādi tusiņi, – uz priekšu! Daži paziņas regulāri brauc uz Mēmeli un velk raudas un vimbas, bet jāzina vietas, kur ziemā šīs zivis mājo. Izskatās, ka ziema šogad beidzot mūs būs pilnībā apmierinājusi ar savu ilgumu, jo mazpamazām sāk vienam otram apnikt. To redzu pie sevis arī veikalā, jo copmaņi arvien biežāk sāk nopētīt vasaras rīkus, un pareizi vien ir. Lēnām jāpārcilā pavasara «ieroči», jānomaina auklas, varbūt kādai spolei jāuztaisa profilakse vai arī jāiegādājas kas jauns un vēl neizmēģināts. Piemēram, šogad derētu izmēģināt copi ar fīderkātu. Es ar to «nostrādāju» visu pagājušo brīvo ūdeņu sezonu un teikšu – biju ļoti apmierināts. Nedaudz smalkāka tā padarīšana ir, lielā straumē tikt galā diezgan sarežģīti, bet kopumā – interesanti.Visiem ne asakas, un esiet uzmanīgi uz ledus, jo tuvojas pavasaris un viltībā to jums nepārspēt!
