Šo valsti nevajag (publicēts 7. februārī)XXX: Aizbraucējs un patriotisms – tie ir divi nesavienojami jēdzieni. Patrioti ir tie, kas paliek šajā valstī un cenšas to savest kārtībā. Nevis kliedz, raud uz sūdzas, bet ar vēsu prātu strādā, dara savu darbu… Bez nika: Kāds tur patriotisms, ja tev nav par ko ģimeni pabarot??? Kāds tur patriotisms, ja cilvēkam ar augstāko izglītību jāstrādā par krāvēju??? Kāds tur patriotisms, ja valsts ar vienu roku dod un ar otru paņem atpakaļ??? Liiga: Lūdzu, taču brauciet prom, ja ir te tik slikti, bet tad ņemiet visu rodņu līdz, a to pilna valsts ar pamestiem bērniem, kurus audzina vecmāmiņas – it kā jau bērniem nekā vairs netrūkst (dators ir, šmotkas no Kubusa, veļļuks kruts), tikai mātes un tēva mīlestības nav :(Un kas tā par augstāko, ja par krāvēju jāstrādā?? Un kas tur slikts, strādāt par krāvēju?? dusma: Mēs esam degradējušies tik tālu, ka savu Latviju saucam par “šo valsti”. Ja nevajag, brauciet projām! To sauc par vieglas dzīves meklēšanu. Un nav ko vainot valsti, ja pats necenties kaut ko darīt savā labā tepat. Projām brauc arī tie cilvēki, kas nespēj konkurēt darba tirgū, jo nesaņem viņuprāt, pietiekoši lielu algu. Bet varbūt vajadzēja vairāk skolā iet, vairāk iemācīties un tad arī paša vērtība būtu lielāka? Un nevis tikai kritizēt, bet iesaistīties ”šīs” valsts pārvaldē? Katram ir tiesības izvēlēties, bet nevainojiet visā Latviju! G.G.: Pazīstu dažus jaunus cilvēkus, kuri paši ar saviem spēkiem ieguvuši ļoti labu izglītību, apguvuši angļu, vācu, krievu un franču valodu, prot daudzus praktiskus darbus, neapšaubāmi ir Latvijas patrioti un līdz šim pauduši to pašu attieksmi, ko XXX par aizbraucējiem un patriotismu. Šobrīd vēl viņi ir labi apmaksātos darbos tepat Latvijā, bet sakarā ar iecerētām reformām viņu darba vietas ir apdraudētas. Nav garantiju, ka viņiem piedāvās citu līdzīgu darbu Latvijā, jo te, lielu lomu spēlē, vai esi attiecīgā partijā, vai proti paglaimot tad, kad tas vajadzīgs utt. Valsts darbā profesionālās iemaņas un zināšanas nav noteicošās. Kā savas nozares speciālisti viņi ir pazīstami ārzemēs un jau sen saņēmuši uzaicinājumus strādāt tur uz daudz labākiem nosacījumiem. Tagad viņi kļuvuši domīgi un saka apmēram tā – ja tiešām nebūsim savai valstij vajadzīgi, nelūgsimies un nezemosimies. Ko man viņiem teikt? Kāpēc mums nav vajadzīgs vairs nekas savs, ne piens, ne gaļa, ne nauda, ne kultūra, ne cilvēki? Tā – ja…: Patriotisms ir jauka un apsveicama lieta, bet… Atvainojiet – ēst gribas katru dienu, par dzīvokli arī jāmaksā, sveču gaismā arī nepiedien sēdēt. Tomēr, lai nodrošinātu kaut minimumu ir vajadzīga nauda. Ja nav darba, nav arī naudas. Mūsu politiķu lēmumi un darbi, vismaz pagaidām, visu ārda un nīdē. Un vēl – es jau varu nez kā godīgi, čakli utt. strādāt un ko vēl ne, bet politiskus un visādus citādus valstij svarīgus lēmumus pieņem vieni un tie paši plakanpakaļi, kas sēd jau no 90tajiem gadiem. Izmaiņas viņu pulciņā ir visai niecīgas. Nosēdēto dupsīti tik pārliek no viena cietāka uz nākamo mīkstāko beņķi. Miza: Jā, es vairs neesmu Latvijas patriote, un pat nav kauns par to. Par tiem, kas aizbrauc. Atliek vien iedomāties tos jauniešus, kuri tagad grib dibināt savu ģimeni. Kāda perspektīva viņiem? Cik ir spējīgi nopirkt dzīvokli? Atliek vien dzīvot īrētā. Un kas tā par dzīvi? Nav kā tajos padomju laikos, kad nauda bija, bet nebija preču. Visi vairāk vai mazāk vienādi. Dzīvokli varēja pa brīvu dabūt, mēbeles vecāki nopirka un jaunie varēja sākt savu patstāvīgo dzīvi. Tagad tikai nedaudziem vecāki var palīdzēt. Ne jau tādēļ, ka negrib, bet tādēļ, ka nav iespēju.
