241. turpinājums. Promejot bargais žandarms noteica, ka nākamajā rītā līdz pulksten deviņiem mums mājas jāatstāj, jo būšot niknas kaujas.
241. turpinājums
Promejot bargais žandarms noteica, ka nākamajā rītā līdz pulksten deviņiem mums mājas jāatstāj, jo būšot niknas kaujas. Sava rīkojuma uzraudzību uzticēja vlasoviešiem, kuri mitinājās “Upmaļu” mežiņā. Daži no viņiem kādu nedēļu piestaigāja pēc piena, tāpēc arī tagad gadījās tuvumā īstajā brīdī. Sevišķi cītīgs nācējs bija kāds krievs, kuram ar “kukuruzņika” mesto bumbiņas šķembu savainota kāja. Uz hospitāli negāja, bet kliboja apkārt, uz spieķa atbalstīdamies. Visai runātīgs tips, sākumā iztēlojās par mūsu draugu.
Tā kā viss līdzi ņemamais tika jau laikus sagatavots, no rīta lielas kavēšanās nebija. Klibais vlasovietis ieradās jau līdz ar gaismiņu, visu laiku staigāja nopakaļis mums un prašņāja:
— Vai cūkas jūs ņemsit līdzi? Vai vistas jūs ņemsit līdzi? Un trušus?
Nē, to mēs līdzi paņemt nevarējām, jo bija gan divi zirgi, bet tikai vieni rati. Un mums nekur tuvumā nebija nekādu radu, lai jau iepriekš zinātu, kurp jābrauc. Drīz klibajam krievam apkārt saradās vēl kādi pieci vlasovieši, ar nepacietību gaidīdami to brīdi, kad mēs beidzot pazudīsim. Vācieši, kuri pa nakti bija Mūsmājās pārgulējuši, visi jau aizgājuši frontes virzienā, nu aizmugurniekiem īstais “ražas” laiks.
Ko var aprīt viena badkāsīga vlasoviešu komanda, mēs ar brīnīšanos konstatējām pēc atgriešanās. Kārākais kumoss viņiem bija divas cūkas, kas pēc mēneša jau būtu sasniegušas bekona svaru. Vēl kādas desmit vecās vistas un tikpat daudz jauno vistiņu un gailīšu. Zem šķūņa grīdas mita kāds ducis jau puslīdz paaugušu trušu, bet žurkas lieluma mazuļu tur mudžēja savi četri desmiti. Kad pēc nedēļas atgriezāmies, nebija vairs neviena mazā trusēniņa. Kā viņi bailīgos dzīvnieciņus dabūja rokā, tas paliek viņu kaujas noslēpums, bet par masveida eksekūcijām liecināja mazo trusīšu ādiņas, kas karājās, ar mazām nagliņām aiz pakaļkājām piesistas pie lielo ozolu stumbriem. Cik mazo dzīvībiņu, tik kumosu gaļas bija izmaukuši no melnajiem, zilajiem, baltajiem un pelēcīgajiem kažociņiem. Pagāja laikam pusotra mēneša, kad es pēkšņi ieraudzīju vienu vienīgo balto garausīti, kurš pārcietis badīgo siseņu uzlidojumu — dzīvnieciņš bija kļuvis tik tramīgs, ka vienīgi nakts melnumā nāca paganīties zālītē.
Bez kūts un šķūņa iemītniekiem palika arī divas bišu saimes. Tajā vietā vairs atradām tikai ogļu čupiņas. Nelietīgās bites medus kārotājiem bija nikni pretojušās, tāpēc laiduši klāt uguni. Ziemošanai atstātos medus krājumus laikam apēduši ar visiem peru cirmeņiem.
Patiesi, karš cilvēku pārvērš par dzīvnieku, uzvandot seklākajās dvēselēs pašus zemiskākos instinktus. Var jau būt, ka vācieši ne sevišķi lutināja savus krievu un ukraiņu piekalpiņus, kuri sevi lepni dēvēja par Krievijas Atbrīvošanās armiju.
Turpmāk vēl.
