Nupat kādas manas kolēģes māte pajautāja, kāpēc par zālēm, kuras pārdod tikai ar noteiktajām atlaidēm, faktiski ir jāmaksā vairāk nekā procentos noteiktais pacienta līdzmaksājums. Strīdējos pretī, apgalvojot, ka tā nevar būt un ar mani tā nenotiek. Šonedēļ atkal pirku zāles, tāpēc nolēmu ieskatīties kases čekā un secināju, ka šajās lietās nu jau padsmit gadu esmu bijis pilnīgs nezinītis. Šajā sakarā atcerējos sava paziņas Mārča Bendika spārnoto teicienu: “Lasiet instrukcijas! No instrukciju nelasīšanas dzimst bērni un mirst cilvēki.” To pašu var attiecināt uz iepazīšanos ar čekiem, kurus izsniedz aptiekā, bet es tos izmetu. Tur visas summas uzrādītas precīzi. Piemēram, šajā gadījumā pirku zāles asinsspiediena pazemināšanai. Īpašās receptes noteiktajā ailē ierakstīts, ka man tās pienākas ar 75 procentu atlaidi. Parasti būtu samaksājis 10,86 latus un pat nepainteresējies par to pilnu cenu, kur nu vēl rēķinājis procentus. Šoreiz, ziņkāres vadīts, izrēķināju, cik lielam jābūt manam līdzmaksājumam. No pilnās cenas (33 lati) 25 procenti ir 8,25 lati. Tātad starpība starp Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras un manu maksājumu ir 2,61 lats.Aptiekā pajautāju, kā veidojas preces gala cena. Izrādās, ka katrā aptiekā ir īpaši saraksti, kas nosaka, kurām zālēm atlaide piemērojama pilnā apmērā un kurām to rēķina no mazākas summas nekā tās faktiski maksā. Tā lūk. Iepazīstieties ar čekiem un konsultējieties ar ģimenes ārstu!
