Šodien neviļus atcerējos viena ekspremjera teikto spārnoto frāzi par muļķu zemi un reņģu ēdājiem. Tās bija asociācijas, kas radās, analizējot divas situācijas.
Šodien neviļus atcerējos viena ekspremjera teikto spārnoto frāzi par muļķu zemi un reņģu ēdājiem. Tās bija asociācijas, kas radās, analizējot divas situācijas.
Pirmā: devos ierastajā maršrutā uz pārtikas veikalu, lai papildinātu mūžam izsīkstošos ledusskapja krājumus, kad iedaudzīju it kā jau pierastu skatu, bet tomēr…
Pa atkritumu konteineru rakājās kāds vīrietis. Ne šķībs, ne greizs, normāls vīrietis spēka gados. Tiesa gan, savu zīmogu sejā bija atstājis alkohols, bet tomēr… Nezinu, ko viņš varēja izvēlēties smakojošajā “piedāvājumā”, bet apmēram trešdaļa plastmasas maisiņa bija aizpildīta ar kaut kādu ēdmaņu. Vīrietis darbojās ap miskasti pilnīgi bez aizspriedumiem, dienas vidū, nevis krēslas piesegā, lai izvairītos no nevēlamiem uzlūkotājiem. Saskatījāmies, viņš bez mulsuma lēni aizvēra konteineru, notrauca gružus no rokām un aizgāja. Gluži kā tikko būtu apmeklējis supermārketu.
Otrā: lasu sestdienas “Dienu”. Tajā izklāstīta shēma, kā pie lielas un ļoti lielas naudas tikuši tiesu izpildītāji, viņu draugi un radi. Draugus izvēlas, radi — tie lielākoties jāpieņem tādi, kādi nu ir. Tam bomžikam pie pārtikas atkritumu konteinera Smiltenes centrā droši vien nav paveicies ne ar vieniem, ne otriem. Droši varu apgalvot, ka tuvākajā laikā viņa draugu lokā noteikti nebūs klerku švītīgos uzvalkos, kuri palīdzētu iegrozīties ienesīgā vietā.
Pieļauju, ka viņam nav izredžu kļūt arī par parastu reņģu ēdāju, tāpēc būs vien jāiztiek ar šo necilo zivteļu ķidām. Ja tās kāds neatdos kaķim, bet izsviedīs miskastē…
Netieku gudra, vai šā cilvēka liktenis ir nejaušs izņēmums vai arī skarbais kapitālisms veido savus projektus: pirmo ielaist, otro ielaist, trešo — ne!
Gudrākie (it kā!?) jau sen esot aizbēguši un pelnot naudu kaut kur Eiropas plašumos. Muļķi, tie vēl tepat — raujas uz pusēm un liek santīmu pie santīma. Dažs nodzeras, un viņam viss ir vienalga, lielāko daļu tomēr vienaldzība vēl nav pārņēmusi, un viņi rosās, kā māk. Žēl, ka likumus vēl joprojām var grozīt un mainīt, lai kāds varētu dzīvot zaļi, bet cerēsim, ka vienmēr tā nebūs…
