240. turpinājums. Par tulku abas reizes kalpoja kāda rīdziniece, kura apmetusies pie saviem radiem mūsu kaimiņmājā “Salās”.
240. turpinājums
Par tulku abas reizes kalpoja kāda rīdziniece, kura apmetusies pie saviem radiem mūsu kaimiņmājā “Salās”. Viņai bija visai sirsnīgs romāns ar kādu vācu virsnieku, tāpēc visi sāka šo saukt par Frau Berta. Vai vienkārši par Fraubertu. Latviešiem viņas mīlēšanās un lišķēšanās ar fričiem ļoti derdzās, bet tā dāmīte jutās gauži pagodināta par savu izredzētību.
Žandarms, kolīdz ienācis pagalmā, pakāra uz krūtīm galveno amata bļenduku, ko mēs saucām par bleķa speķpīrāgu. Man vēlāk krusttēvs skaidroja, kāpēc žandarmi baidījās brīvi staigāt apkārt ar visu savu “speķpīrāgu” — latviešu leģionāri, kolīdz tādu dezertieru tvarstītāju ieraudzījuši kādās krustcelēs, tā šāvuši virsū, ja vien bijis iespējams to darīt bez lieciniekiem.
Šis žandarms bija sevišķi uzpūtīgs un kokains. Vispirms noprasīja, vai kāds vāciski saprot. Māte atbildēja, ka labāk tomēr ar tulku. Visa turpmākā saruna notika kūts durvīs, kur mamma ar mazo māšeli stāvēja pie vienas stenderes, bet nedaudz atstatu no otras — tēvs, visu laiku turēdams roku bikšu kabatā. Abi vācieši tieši pretī durvju ailei, bet mēs ar Fraubertu katrs savā pusē viņiem. Neko noslēpt vairs nevarēja, jo visas trīs brūnaļas stāvēja kūtī piesietas, māte sāka raudāt un lūgties, lai atstāj vismaz divas govis, bet žandarma kokainajā ģīmī nenotrīcēja ne skropstiņa. Tad māte griezās pie Fraubertas kā pie kaimiņienes, lai taču sakot kādu aizstāvības vārdu, bet dāmīte visai vēsā mierā paskaidroja, ka neko nevar darīt, Lielvācijas armija ir jāapgādā, tādi kara laika likumi. Tad māte izmisumā izdarīja savu lielāko aplamību, proti, sāka pati buldurēt lauzītā vācu valodā, ātri bērdama, ka mājās ir “zvei kinder”, ka šiem “zvei kinder” vajadzīgs “milh”. Nu garais žandarms gandrīz vai ekspodēja aiz dusmām, ak, lūk, kādas lietas, teikuši, ka neprot vāciski, bet galu galā saprot gan. Visi latvieši ir gatavie “parttizānen”, visi tādi boļševiku gaidītāji. Un labā roka jau nervozi gramstījās ap pistoles maksti, bet pirksti aiz satraukuma pašam tik ļoti trīcēja, ka nekādi nevarēja atknibināt metāla sprādzīti, un laikam tikai es sadzirdēju, kā tajā mirklī tēvam kabatā noknaukšķ pistoles drošinātājs. Istabpriekšā tobrīd sēdēja vācu karavīri, visi kā sastinguši raudzījās zemē. Par laimi, iejaucās feldfēbelis, kurš centās nomierināt satracināto žandarmu. Nu vairs nebija ko tielēties, lai ņem un aizrijas. Ātri vienojušies, kuru no govīm paturēsim, abas rekvizētās izlaida no kūts. Tēvam vēl bija jāiet palīgā dzīt uz Baltavu, kur pa ceļam jau gaidīja lielāks govju bars. Nemanot tēvs divas ragaines bija ielaidis Lapiņu krūmos, bet tās nebija mūsējās. Laikam vlasovieši pievāca sev, jo neviens kaimiņš savas govis mājās nebija sagaidījis.
Kad žandarms ar govīm aizgāja (Ērgļu pagasta mājās viņš nesiroja), tad istabpriekšā sēdošie vienkāršie karavīri teica, ka mēs esot laimīgi cilvēki, jo varēja beigties pavisam bēdīgi. Tēvs gan domāja, ka viņš būtu izšāvis pirmais, lai tad notiek kas notikdams. Ka tēvs prata lieliski šaut ar jebkuru ieroci, es vēlāk pārliecinājos vairākkārt. Vēlu rudenī, piemēram, ar to pašu pistoli viņš trīsdemit metru attālumā nošāva skrejošu zaķi.
Bet Fraubertu Dieviņš nosodīja par viņas dullībām. No sava karsti mīlētā friča dabūja bērnu. Vēlāk strādāja Rīgā kādā ēdnīcā pie Centrāltirgus un audzināja meitu. Pie saviem lauku radiem kaunējās braukt.
Turpmāk vēl
