Dina, precējusies trīs gadusUzskatu, ka komunikācija attiecībās ieņem ļoti svarīgu lomu, bet mana un vīra izpratne par to atšķiras. Interesanti, ka tā nav bijis visu laiku. Kad iepazināmies, varējām stundām ilgi runāties par nopietnām lietām un niekiem, bet apprecoties tas pakāpeniski mainījās. Rodas sajūta, ka lēnām izsmeļam savu vārdu krājumu – vīrs vakarus pavada pie datora, televizora vai citos mājas darbos, es savukārt esmu aizņemta ar vakariņām un bērnu. Pārmijam vien dažus teikumus. Parasti tas netraucē, jo šķiet, ka esi iepazinis otru, zini, ko viņš domā un jūt, bet uznāk brīži, kad tādu saziņu nespēju izturēt, jo pēc rakstura esmu diezgan sabiedriska būtne. Tad metos runāties, kas galvenokārt pārvēršas manā monologā un kaitina, vai sāku uzdot neskaitāmus jautājumus, kas savukārt kaitina viņu. Esmu arī viņam šo manu vajadzību skaidri formulējusi, un pat izdevies vienoties, ka katru dienu viens otram pastāstīsim par lietām, kas iepriecinājušas un kas nepatikušas, bet šī apņemšanās parasti kaut kā ilgi neturas un šķiet nedaudz mākslīga. Tomēr vīrs cenšas, un var redzēt, ka viņa nodoms nav mani apzināti ignorēt un nerunāt. Apbēdina arī tas, ka sarunas nevedas pie viena galda. Te laikam pie vainas audzināšana, jo manā ģimenē kopīga ēdienreize nozīmēja arī runāšanos, kas varēja izvērsties kārtīgās ģimenes sapulcēs, savukārt vīrs to nav pieredzējis (un vispār pēc dabas viņš ir kluss un uz iekšu vērsts). Šo situāciju glābj tas, ko mēs viens pret otru jūtam, un, kamēr vien tas nemainīsies, pārējo var pieciest. Pļāpāšanai man palikušas draudzenes un kolēģi, varu aiziet ciemos vai uzrīkot ballīti, bet, godīgi sakot, pastāv kārdinājums atrast kādu nopietnu sarunu biedru (ja ne meklēt, tad nepretoties). Uzreiz gan saprotu, ka tā būtu bīstama spēlīte, jo dziļas sarunas paver iespēju jūtām, bet jauna mīlestība man nav vajadzīga!
Atziņas
Bioloģiski komunikācija ir signālu nodošana no viena organisma otram, kas spēj producēt un uztvert to. Komunikācijas procesā notiek informācijas izmaiņas un savstarpēja subjektu adaptācija. (D. Luiss.)Pateikt nenozīmē dzirdēt, dzirdēt nenozīmē saprast, saprast nenozīmē piekrist, piekrist nenozīmē zināt, kā rīkoties Komunikāciju veido septiņi procenti runas saturs, 38 procenti balss tonis un 55 procenti ķermeņa valoda.
