Vai tiešām attīstība notiek pa spirāli? Zīmīgo sakritību par 13. janvāri neesmu ievērojusi vienīgā. 1905. gada revolūcija Latvijā sākās pēc 13. janvāra notikumiem Rīgā, Daugavmalā, kur cariskā režīma karaspēks ar varu izklīdināja miermīlīgas protesta akcijas dalībniekus. Bija nogalinātie un daudz ievainoto. Pēc 104 gadiem tauta 13. janvārī Rīgā atkal izgāja ielās, prasot atlaist pašu ievēlēto Saeimu. Tieši 13. janvāris pirmo reizi neatkarīgās Latvijas vēsturē tiks ierakstīts ar pūļa uzbrukumu Saeimas ēkai, to apmētājot ar akmeņiem, olām un pudelēm un policijas iejaukšanos, pielietojot stekus un piparu gāzi. Cilvēks kļūst agresīvs tad, kad tiek aizskarta viņa “āda”: tiek liegtas iespējas dzīvot pārticīgi, neciest badu, nezaudēt pajumti vis galvas. Atšķirībā no 2007. gada novembra lietussargu revolūcijas ierindas vēlētājam šis protests jau ir vērsts pret dzīves ekonomiskās puses lejupslīdi. Cilvēki baidās, kas ar viņiem notiks turpmāk. Ir dzirdēts viedoklis, ka šo Saeimu nevajag atlaist, bet jāliek tai strādāt ilgi, maksājot parādu par kļūdaino valsts vadīšanu. Atlaišana nozīmē atbildības noņemšanu. Turklāt mēs jau konkrēti nezinām, kas tad īsti lēma par valsti visus šos gadus, – Saeima, atsevišķi ministri, viņu padomdevēji vai partiju finansētāji? Sāp sirds, atceroties tautas pacilāto noskaņojumu Atmodas laikā un redzot, kas Latvijā notiek šobrīd. Arvien biežāk pārņem sajūta, ka drīz mūs pasaulē salīdzinās ar kādu no nabadzības un nemieru plosītajām Āfrikas valstīm. Kas izglābs Latviju un tās cilvēkus?
