Lai gan Gundega jau septīto gadu dzīvo Amerikā, kur Detroitas latviešu trimdas draudzē kalpo par mācītāju, viņa joprojām sevi uzskata par smiltenieti un sapņo atgriezties dzimtenē, lai Latvijā varētu darīt to, kas ir viņas aicinājums.
Lai gan Gundega jau septīto gadu dzīvo Amerikā, kur Detroitas latviešu trimdas draudzē kalpo par mācītāju, viņa joprojām sevi uzskata par smiltenieti un sapņo atgriezties dzimtenē, lai Latvijā varētu darīt to, kas ir viņas aicinājums. Pagaidām tas ir tikai sapnis…
“Piedzimu Valmierā, bet uzaugu, dzīvoju un skolā līdz pat 12. klasei gāju Smiltenē,” ar sevi iepazīstina Detroitas latviešu draudzes mācītāja Gundega Puidza. Ja kāds Amerikā, kas šobrīd ir viņas mītnes zeme, vaicā, no kurienes Gundega ieradusies, viņa vienmēr atbild — no Smiltenes. Pat tad, ja saruna notiek visdziļākajā Amerikas vidienē. Trimdas latvieši visi zina, kas ir Smiltene. Amerikāņi, tie, protams, — ne, daudzi pat nezina, kur atrodas Baltijas valstis.
Būt brīvai kā putnam gaisā
Gundega secina, ka profesiju izvēlējusies apzināti. Pēc vidusskolas viņai bijusi vēlēšanās būt brīvai kā putnam gaisā, izbaudīt šo brīvību — doties kaut kur strādāt vai vienkārši būt par pieaugušu cilvēku. Tomēr vienlaikus meitene sapratusi, ka šis ir laiks, kad milzīga nozīme ir izglītībai. Lai gan ierasts, ka jaunieši iesniedz dokumentus vairākās augstskolu fakultātēs, Gundega izvēlējusies vienu — Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti —, jo izlēmusi, ka kļūs par kristīgo žurnālisti. Tolaik viņa kaut kur bija dzirdējusi, ka Teoloģijas fakultātē sagatavo šādus speciālistus. “Protams, vecāki teica, ka tas ir pārgalvīgi, ka vajag mēģināt stāties arī kaut kur citur, tomēr nebiju pārliecināma,” atceras Gundega.
Skolotāja pratusi bērnus aizraut
“Pie Dieva atgriezos, kad man bija 14 gadu. Mūsu matemātikas skolotāja Māra Vītola vēl dzīvoja Smiltenē un vadīja ticības mācības pulciņu. Tās bija fakultatīvas nodarbības,” paskaidro Gundega. Uz nodarbībām skolēni varējuši palikt pēc stundām, tas neesot bijis obligāts pasākums, bet skolotāja pratusi bērnus aizraut. Ticības mācība ieinteresējusi arī Gundegu. Vēlāk viņa turpinājusi izglītoties svētdienas skolā, kur meitenei piedāvāta iespēja mācīties svētdienas skolotāju kursos. Šo ceļu rosinājis izvēlēties toreizējis Smiltenes draudzes mācītājs Jānis Bitāns. “Ja vēlies iestāties Teoloģijas fakultātē, tad vispirms ir jāiet sagatavošanas kursos,” teicis mācītājs. Gundega gan piebilst, ka patiesībā tolaik viņam bijuši nepieciešami skolotāji svētdienas skolā.
Biju bezgala laimīga
Tā Gundega paralēli mācībām vidusskolas 12. klasē katru sestdienu apmeklējusi kursus Rīgā, bet otrajā brīvdienā strādājusi svētdienas skolā. “Tas bija ļoti grūti. Piecos no rīta bija jāceļas, un tikai vienpadsmitos vakarā atgriezos mājās. Ziemā auksti, tinām kājas avīzēs, lai autobusā nesalst. Tomēr stimuls bija liels, jo man ļoti, ļoti patika to darīt,” vērtē Gundega. Vienlaikus meitene dziedājusi baznīcas ansamblī. Liela nozīme Gundegas izvēlētajā ceļā bijusi mācītāja Jāņa Bitāna personībai. Vēlāk arhibīskaps Jānis Vanags viņu no Smiltenes draudzes pārcēlis kapot uz Saldu.
Tā aizritējis gads. Pirmā kristīgā skola, kur notika svētdienas skolotāju kursi, atradās blakus Teoloģijas fakultātei, un Gundegai bijis skaidrs, kurp tālāk vedīs viņas ceļš.
“Stājos Teoloģijas fakultātē. Biju bezgala laimīga, kad mani tur uzņēma. Tiku budžeta grupā. Rudenī sāku studijas un pēc pusgada sapratu, ka nekāda žurnāliste nebūšu. Pirmkārt, man žurnālistika neinteresēja, otrkārt, nekādus žurnālistus Teoloģijas fakultāte nesagatavoja. Nezinu, kur pirms tam to biju dabūjusi zināt,” stāsta Gundega.
Mēs bijām kā viena ģimene
Šis pusgads pagājis, un viņu ļoti aizrāvušas studijas. Antīkās valodas — grieķu un ebreju. Teoloģijas vēsture. “Studentu saime bijām kā viena ģimene. Ne vairāk kā 200 cilvēku visā fakultātē,” sajūsminās smilteniete. Atmosfēra bijusi vienreizēja — visi draudzīgi, katrs rīts sācies ar dievkalpojumu. “Man patika tas, ko tur saņēmu. Citur nebūtu šādu iespēju. Būtu obligātie piespiedu priekšmeti un tamlīdzīgas lietas. Bet tur viss, ko mācījos, man interesēja — Vecā Derība, Jaunā Derība, teoloģija, angļu valoda, kuru mums pasniedza no četriem dažādiem rakursiem un iemācīja ļoti labā līmenī,” novērtē Gundega.
Latvijā izsenis izveidojies priekšstats, ka mācītājs parasti ir vīrietis. Arī Gundegas vecākiem paziņas vaicājuši, vai tiešām viņu meita būs mācītāja? Atbilde bijusi skaidra un gaiša — nebūs! “Toreiz biju pārliecināta, ka nekad mūžā nebūšu mācītāja. Tāpēc arī studējot neņēmu nevienu priekšmetu, kas attiecās uz mācītājiem. Ne sprediķošanu, ne oratoriju, ne balss nostādīšanu. Pilnīgi neko, jo zināju, ka man tas nebūs vajadzīgs,” komentē Gundega.
Tad sākās nomāktības laiks
Tomēr cilvēks domā, bet Dievs dara. Gundega vienkārši mācījās un līdz pat trešajam kursam nedomāja, ko darīs pēc studiju beigšanas. Ceturtā kursa sākumā, kad bijis jādomā par beigšanas darbu, piezagušās domas par nākotni pēc studijām. Tolaik Latvijā sievietēm bija iespējams kļūt tikai par ticības mācības skolotājām. Vēl mīklains bijis jautājums, kurās skolās to mācīs un kādas būs pedagogu štata vietas.
“Tad sākās nomāktības laiks,” atzīst Gundega, jo neatbildēts bijis jautājums, ko darīt tālāk. Pēc studijām viņa saņēmusi teoloģijas bakalaura grādu, un tas — viss. Pēc fakultātes beigšanas Gundega stājās un veiksmīgi iekļuva maģistrantūrā. “Turpināšu studijas. Laiks rādīs, kas notiks,” paļāvusies jauniete.
Jau pēc pirmā studiju pusgada viņa saņēmusi uzaicinājumu no Amerikas iepazīties ar Detroitas latviešu draudzi, kas tolaik meklējusi mācītāju.
Līdz tam, vēl studējot trešajā kursā, Gundega kopā ar citām teoloģēm, kas bija izlēmušas kļūt par mācītājām, devusies uz Zviedriju. Tieši šajā laikā viņa apzinājusies savu aicinājumu — kļūt par mācītāju.
Arī šī atklāsme rosinājusi nomāktību, jo nostādījusi jaunieti pretrunīgā situācijā. “Sapratu, ka Dievs mani aicina būt par mācītāju, bet zināju, ka arhibīskaps Vanags to nekad nepieļaus. Kļuvis par arhibīskapu, viņš aizliedza sieviešu ordināciju. Tika izlemta sieviešu teoloģu nākotne. Viņš vienkārši anulēja mūs kā teoloģes,” paskaidro Gundega. Augstākais, ko sieviete Latvijā varēja sasniegt, bija kļūt par pasniedzēju. Tas arī viss.
Radās cerība — būt mācītājai
“Zviedrijā man bija nopietna saruna ar prāvesti Ievu Graufeldi, viņa bija mana garīgā māte. Viņa mani pārliecināja, ka man ir aicinājums, spējas, ka deru. Radās cerība, ka tas tomēr ir iespējams — būt mācītājai,” atklāj Gundega.
Tad tas noticis. Studējot maģistrantūrā, pēc pirmā pusgada, oktobra beigās ieskanējies Gundegas telefons. Zvanījis Ārpuslatvijas arhibīskaps Elmārs Rozītis. “Vai tev vēl ir aicinājums?” skanējis jautājums. “Nu tad brauc uz Detroitu!”
Līdz tam par Detroitas latviešu sabiedrību Gundega bija dzirdējusi visai pretrunīgas atsauksmes. “Ikviena mana studiju biedrene, kas tolaik bija mācītāja, teica: ja nu kādreiz tevi kaut kur aicina, tad nekad mūžā nebrauc uz Detroitu. Tur ir skandaloza draudze un ķildīgi cilvēki,” atceras Gundega.
Tajā vakarā, kad piezvanīja arhibīskaps, viņa bijusi savā Rīgas dzīvoklītī. “Biju tik ļoti apmulsusi, un tajā pašā brīdi man bija pilnīgi skaidrs, ka man jādodas. Man prasīja, vai braukšu, atbildēju — jā!” saka mācītāja. Pēc tam kādu pusstundu viņa sēdējusi nekustēdamās un domājusi, ko ir izdarījusi. Savu dzīvi vienā mirklī sagriezusi par 180 grādiem.
Būtiskākais lēmums dzīvē
Tas nozīmēja mainīt savu vidi, valsti. Aizbraukt no ģimenes. Doties uz valsti ar pilnīgi citādu kultūru. Tradīcijas, draugi. Tas viss palika aiz muguras. Bija jādodas uz pilnīgi svešu zemi, kur nav pazīstams neviens cilvēks. “Bija ļoti grūti. Vairākas reizes bija tā, ka ceļā uz Rīgas lidostu vēlējos kāpt laukā no mašīnas un doties mājup,” saka Gundega.
Viņa atzīst — nekad neesot domājusi, ka viņai varētu izteikt šādu piedāvājumu. Mamma un pārējie ģimenē par Gundegas lēmumu uzzināja tikai pēc divām nedēļām. “Šis bija būtiskākais lēmums, kādu esmu pieņēmusi savā dzīvē, ja neskaita iestāšanos Teoloģijas fakultātē,” salīdzina smilteniete.
No tā vakara “jāvārda” līdz aizceļošanai pagāja divi mēneši. Tas bija pārdomu laiks. “Domāju, kas mani tur sagaida? Kā mani uzņems? Ko varu sagaidīt no tās sabiedrības? Kādas ir viņu vajadzības? Vai spēšu tās piepildīt, būdama 22 gadus jauna, tikko no Teoloģijas fakultātes, turklāt sieviete?” stāsta Gundega.
Tajā draudzē 37 gadus bijis mācītājs vīrietis. Pēc tam vairāki mācītāji vīrieši mainījušies, jo draudze nav bijusi ar viņiem apmierināta. Tas Gundegu biedējis.
Šo mēnešu laikā notika brīnums
“Pirmajā tikšanās reizē biju ļoti nobijusies. Teicu: varat mani pieņemt, varat nepieņemt, bet es šeit stāvu jūsu vidū pilna ar mīlestību un apņemšanos kalpot,” atceras Gundega. Jaunajai mācītājai bija doti četri pieci mēneši iepazīšanās laika. Tad viņa devusies atpakaļ uz Latviju, lai nokārtotu dokumentus pastāvīgas uzturēšanās vīzai.
Šo mēnešu laikā notika brīnums. Sākumā sievietes mani vispār nepieņēma. Vīriešiem bija pārliecība, ka mācītājs var būt tikai vīrietis. Tā bijis visu mūžu Latvijas laikā, jo sieviešu ordinācijai Latvijā ir tikai 30 gadu vēsture. “Daži draudzes vīrieši paziņoja, ka viņiem tas nav pieņemams, tomēr pēc pieciem mēnešiem viņi bija tie, kuri mani pavadīja uz operu, uz pusdienām un lūdza palikt kalpot draudzē,” pasmaida Gundega.
Kas paveica šo brīnumu? Gundega pārliecināta, ka tā bija mīlestība, jo viņa pie savas draudzes gājusi ar atvērtu sirdi un pārliecību, ja Dievs ir aicinājis to darīt, tad viņa citādāk nevar rīkoties.
Ir svarīgi tikt uzklausītiem
Kas trimdas draudzē ir mācītājs? “Garīgais vadītājs. Visas sabiedrības kodols. Atceros, ka pēc pirmajiem diviem nokalpotajiem gadiem man bija iespēja pārcelties gan uz Čikāgas, gan uz Sanfrancisko draudzi. Tad draudzes priekšnieks teica: ja tu aiziesi, mēs sabruksim kā veca sēta. Es sapratu, ka mācītājs ir ne tikai gans un garīgais kalps, bet visas sabiedrības saliedētājs,” paskaidro Gundega. Viņa latviešu sabiedrībai organizē arī dažādus pasākumus, kas viņus saista ārpus baznīcas.
Vai viegli būt garīgajam vadītājam draudzē, kurā pārsvarā ir sirmas galvas? “Sirmās galvas neprasa padomu, kā dzīvot. Viņiem ir liela pieredze, bet viņi vaicā, kā tikt galā ar bailēm no nāves. Lielākoties šie cilvēki ir jāuzklausa, jāsadzird. Viņiem ir svarīgi tikt uzklausītiem. Vienalga, vai tā ir Amerika, Kanāda vai Austrālija, viņi visi ir vientuļi. Par naudu nevar nopirkt sabiedrību, tāpat arī veselību. Šie ļaudis ir slimi un baidās, ka slimības var pieveikt ātrāk, nekā viņi to vēlētos. Tomēr galvenais ir vientulība. Tur veco ļaužu pansionāti ir pilni ar veciem cilvēkiem, kurus ģimenes vienkārši ir nostūmušas malā, jo dzīve ir ērtāka bez apgrūtinājuma un rūpēm par sirmgalvi. Viņi ir vientuļi,” novērojusi Gundega.
Nevar aizstāt ģimenes klātbūtni
“Latvijā tas ir nepieņemams. Esmu teikusi, ka mēs nekad nespētu atstāt savu tēvu vai māti veco ļaužu namā, kaut gan, protams, tur ir brīnišķīga aprūpe. Nekas nevar aizstāt otra cilvēka tuvumu un ģimenes klātbūtni. Cilvēkiem ar amerikānisko kultūru tas nav saprotams. Viņu bērni jau lielāko daļu dzīves ir nodzīvojuši Amerikā. Viņiem ir jāstrādā, jāveic lieli attālumi līdz darbam un atpakaļ, tāpēc viņi domā, ka nevar rūpēties par vecākiem, un ieliek viņus veco ļaužu namā. Divas vai trīs reizes nedēļā apciemo un uzskata, ka mīlestības deva ir izpildīta.”
Reiz, braucot automašīnā, Gundega uz priekšējās mašīnas bampera izlasījusi uzrakstu: “Esi labs pret saviem bērniem, jo viņi izvēlēsies tev veco ļaužu namu!” Tas parāda principus, kas tur valda.
Ļoti nopietns darbs ar sevi
Šobrīd Gundegas dzīve Amerikā ir nostabilzējusies, un smilteniete var secināt, ka sākums bijis ļoti grūts, jo tolaik viņai bija 22 gadi, kad personība tikai veidojas. “Biju kompleksaināka. Ja man runas laikā nokrita lapiņa, jau likās, ka dievkalpojums ir izjucis, biju nokautrējusies. Tagad esmu tam tikusi pāri. Man kā mācītājai ļoti palīdzēja klīniskās izglītības kurss, kas jāiziet katram mācītājam Amerikā, pirms viņš stājas amatā,” stāsta Gundega.
Tā ir psiholoģiska apmācība, kas notiek gada garumā un saucas klīniskā aprūpe. To vada augsti izglītots speciālists, kapelāns, kas septiņus astoņus gadus ir mācījies slimnīcas psiholoģiju. “Tas, kas notiek šeit, notiek arī pie jums draudzēs,” norādījis slimnīcas kapelāns. Ar psiholoģisku treniņu palīdzību pārbaudīts, vai mācītājs spēj saprasties ar cilvēkiem, vai viņš uzsprāgst dusmās vai neiecietībā. Tas bijis ļoti nopietns darbs ar sevi un ļoti intensīvs laiks, kad Gundegai reizi nedēļā piecas stundas bijusi apmācība, bet pārējās četras dienas jāapmeklē slimnieki. Tikko atbraukušai no Latvijas, ar salīdzinoši ierobežotām angļu valodas zināšanām Gundega sarunājusies ar amerikāņu slimniekiem, ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, ejot jebkurā palātā. Tas bijis ļoti grūts darbs. “To grūti izskaidrot, bet pēc tam jutos pārliecinātāka, daudz spējīgāka,” vērtē smilteniete.
Sapnis par Ameriku ir izsapņots
Sarunas noslēgumā smilteniete uzsver, ka patiesi laimīga viņa ir tikai Latvijā. “Ja būtu iespēja par mācītāju kalpot Latvijā, es nekad nebrauktu uz Detroitu,” atklāj Gundega. “Mans aicinājums ir kalpot latviešiem dzimtenē, bet man pirms vairāk nekā sešiem gadiem tas tika liegts. Tāpēc devos pie latviešiem uz Ameriku. Visi latvieši Detroitā zina, ka Gundega grib atgriezties Latvijā. Viņi zina, ka Gundega nav laimīga Amerikā. Viņa nav iemīlējusi šo zemi, jo tur ir sveša kultūra. Tā nav iespēju zeme. Sapnis par Ameriku ir izsapņots, un to atzinuši daudzi cilvēki. Amerikā ir grūti nokļūt, bet vēl grūtāk tur ir dzīvot un sevi nepazaudēt. Es neesmu sevi pazaudējusi…”
