239. turpinājums. Pašlaik kurējās plīts, jo māte kaut ko gatavoja mūsu azaidam. Norūcis savu “gutntāg!”, vācietis apsēdās uz malkas skaldāmā bluķīša, piepildīja savu pīpīti ar tabaku, izvilka no plīts mazu sarkanu oglīti.
(239. turpinājums)
Pašlaik kurējās plīts, jo māte kaut ko gatavoja mūsu azaidam. Norūcis savu “gutntāg!”, vācietis apsēdās uz malkas skaldāmā bluķīša, piepildīja savu pīpīti ar tabaku, izvilka no plīts mazu sarkanu oglīti un, mētādams to no vienas plaukstas otrā, uzlika virs pīpes, lai aizdedzinātu. Tad kāri vilka dūmus un kaut ko pie sevis domāja, un tās nebūt nelikās priecīgas domas. Māte iejautājās, kad beidzot beigsies tas nolādētais karš. Vācietis jautājumu saprata, un viņa atbilde bija ļoti izteiksmīga un nepārprotama, jo tā bija žestu valoda. Kad Hitleram būs jaunais brīnumierocis “fau seši”, mums skaidroja vācietis, tad Ivans laidīsies ļekatās, un tad būs miers. Sejas izteiksme gan neliecināja, ka viņš šādam notikumu pavērsienam ticētu.
Gāja dienas, lietuvieši jau bija prom, pāri lidinājās bumbvedēji ar nāves kravu, neviena karaspēka daļa ilgstoši vairs Mūsmājās neuzturējās. Atpūtās, pārgulēja kur kurais, un atkal nāca vietā citi. Bija pilnīgi skaidrs, ka Ērgļus vācietis jau atstājis, jo kauju troksnis ducināja pavisam tuvu. Tagad zinu, ka tas bijis Roplaiņu dzelzceļa pieturas un “Dalbu” līnijā, tātad, tikai kādu četru kilometru attālumā. Tad arī man izdevās neviena nemanītam pievākt vienu trofeju pistoli, jo kaut kādi trīs vai četri virsnieki bija satupuši zem liepām, cītīgi burdamies kartēs, bet savus šaujamrīkus sametuši visai pavirši uz mājas pamatu šaurās maliņas. No savas apspriedes vietas viņi neko neredzēja. Vienkārši paņēmu un iegrūdu sava vecā mētelīša caurajā kabatā, pēc tam žigli šmaucu šķūnī un pabāzu ieroci zem grīdas pie trušiem. Pēc tam pats ielīdu vienā zemnīcā un kādu stundu nogaidīju. Kad sāku pētīt apkārtni, to vāciešu vairs nebija. Mana tēva tobrīd arī nebija mājās, viņu kāds virsnieks aizsauca kaut ko palīdzēt uz kaimiņmāju vai kur citur. Apkārt klīda vlasovieši un visādi citādi zaldātiņi, ej nu šādā reizē saproti, kurš paņēmis. Kad vakara puskrēslā tēvs pārradās mājās, es ienesu šaujamrīku istabā un noliku viņam priekšā uz galda. Kur es tādu ņēmis? Teicu, ka pie rijas uz kastēm mētājās, nācu no mazmājiņas un pievācu. Tēvs aplūkoja pistoli, kura izrādījās pielādēta ar krievu automātu patronām, un iebāza bikšu kabatā. Paši devāmies gulēt uz zemnīcu.
Daudz netrūka, ka tēvs jau nākamajā dienā šo ieroci būtu pielietojis. Kārtējo reizi ieradās lauku žandarmērijas virsnieks ar vienu feldfēbeli un tulku, lai veiktu lopu rekvizīciju. Pirms nedēļas jau mums tika atņemtas divas slaucamas govis un divas gadu vecas teles, bet nu vajadzēja šķirties no vēl divām, jo drīkstējām paturēt tikai vienu piena devēju.
(Turpmāk vēl.).
