Sēžot ar draudzenēm pie vīna glāzes, ir ļoti jauki pasmaidīt, ka ar jaunā gada pirmo dienu sākšu vingrot, ieturēšu diētu, pārtraukšu dzert un smēķēt. Labi, ka cilvēkam piemīt griba kaut ko mainīt, bet nākamais jautājums – ko un kad?» akcentē psiholoģe Ilze Āna, virzot pārdomās par katra neatņemamu dzīves pavadoni – pārmaiņām. Tās mēdz atnākt pašas, pieprasot pēkšņu uzvedības un attieksmes pielāgošanu, tomēr visbiežāk pārmaiņas izraisām paši, kad vienkārši vairs nevaram pa vecam vai ļoti gribam kaut ko jaunu. Ko iesākt ar šā stāvokļa izraisīto enerģijas lādiņu? Skaidrs viens – to nekādā gadījumā nevajadzētu pavērst pret citiem, jo šāda rīcība, visticamāk, panākumiem nevainagosies. «Ne velti ir teiciens, ka ir tikai viens cilvēks, kuru varu izmainīt, – es pats!» pārliecināta Ilze.Uzvedība, nonākot stūrīSastopoties ar vajadzību mainīties, kas mums seko ik uz soļa, jo reti kas šajā dzīvē ir statisks, cilvēka reakcija uz to mēdz būt dažāda. Pamatā ļaudis var iedalīt divās lielās grupās – uz iekšu un āru vērstie. Tas parasti arī skaidro uzvedību un attieksmi, kas spilgti atklājas situācijās, kad kauss ir pilns un pa vecam vairs galīgi nevar. «Kamēr uz iekšu vērstais sēdēs sarāvies čokurā un vainos sevi savās nebūšanās, otrs tips skraidīs pa pasauli un rādīs citiem acīs, ko tie viņa labā nav darījuši. Piemēram, ja vairāk spīdētu saule, tad gan es justos labāk, vai ja būtu vairāk materiālo līdzekļu, es zinātu, kā svētkus svinēt! Savukārt otri vainos paša gribas un uzņēmības trūkumu,» raksturo psiholoģe, piebilstot, ka arī uzvedība apstākļu strupceļā vai stūrī, kas pieprasa pārmaiņas, mēdz būt dažāda. «Tur var palikt un bļaut, saukt pēc palīdzības, var uzkavēties, būt upurim un cietējam. O, ir interesanti, jo visi man pievērš uzmanību, bet, kad skaļi saucu, daudzi skatās un ierodas glābt! Tātad mans mērķis ir nonākt stūrī pēc iespējas biežāk. Citi savukārt izdara secinājumus un sāk rīkoties. Jautājums vien, cik daudz izvēļu saskata cilvēks. Ja viņš apzinās tikai to, ko turpmāk nevēlas, stūrī var arī iestrēgt,» atzīst I. Āna.Kad sāksies jaunais gads?Lai situācija tiešām sāktu mainīties, nevis būtu kārtējais bēdu stāsts draudzenei pie kafijas tases, cilvēkam vairāk par sūdzēšanos jācenšas precīzi nosaukt, ko viņš vēlas un kad. «Parasti cilvēkam, kas klāsta savu šābrīža situāciju ar piebildi: «Es vairs tā nevaru!», jautāju: «Ja tev kaut uz minūti tiktu dota burvju vara, kas būtu tā viena lieta, ko vēlētos izmanīt savā dzīvē un kā šīs pārmaiņas var īstenot?» Cilvēks apjūk un nezina. Izrādās, tas ir grūtākais!» stāsta Ilze, norādīdama, ka pārmaiņās, protams, neiztikt bez līdzšinējās situācijas analīzes, kas skaidri atklāj, kā cilvēks pats veidojis savus apstākļus, un ticības, ka jaunais izdosies, jo katrā slēpjas lieli resursi lietas vērst citā gultnē. Tie, kuri rokās tur un vada savas dzīves kvalitāti, atrod ātrāk un sāk radīt pārmaiņas. Jautājums vien – kad sākt? «Kad sāksies tavs jaunais gads? Parasti saku, ka šodiena ir tavas atlikušās dzīves pirmā diena. Pagātnei nav būtiskas nozīmes, jo vairs nevaru tajā aktīvi piedalīties. Nekad nav par vēlu, bet vienmēr ir pēdējais laiks!» pārliecināta I. Āna, aicinot arī nedaudz programmēt jauno situāciju. «Esmu redzējusi, kā pieauguši cilvēki spēlējoties no žurnāliem izgriež dažādus attēlus un līmē kolāžas, kādu viņi vēlētos redzēt savu dzīvi pēc pieciem gadiem – māju, apģērbu, frizūru, ceļojumus, notikumus. Dažkārt kāds atzvana un saka: «Paklau! Toreiz es to nedomāju nopietni, bet lietas notiek gluži kā bildē!» Metaforas aiziet, un tās mēs veidojam jau kopš piedzimšanas brīža,» teic psiholoģe.Riska cenaVairāk par gribēšanu attīstīt un uzlabot savu dzīvi cilvēkam vienmēr piemitusi vēlme mainīt, ietekmēt un kontrolēt arī citus. Tomēr ar šo vēlēšanos iespējams vien sadzīvot, spēlēties un eksperimentēt, nevis apzināti izmantot, jo rezultāts var izrādīties pretējs, norāda Ilze. «Ir lietas, ko nespējam izmainīt, piemēram, citus. Viņi nerīkosies citādi tikai tāpēc, ka mēs tā gribam. Jo ātrāk to sapratīsim, «neiespringsim» tērēt tik lielus resursus, lai mainītu kādu, bet maksimāli izmantosim enerģiju, lai apzinātos, kur esam, ko darām, kā varētu savādāk, un aprobētu daudz jaunu ideju.» Tomēr to saprast nav viegli, īpaši, ja ar otru nodzīvots pietiekami ilgs laiks, kad atliek apjaust, par kādu cenu esmu gatavs viņu mainīt? «Ikviena manas rīcības izvēle vai nu tuvina otram cilvēkam, vai attālina. Attiecības ir jāveido. Ja sāksi otru pārāk kontrolēt, viņš slīdēs prom. Visas situācijas vienmēr var pagriezt pret sevi – vai es vēlētos, ka pret mani tā izrīkojas?» jautā I.Āna.
