238. turpinājums. Ja atsvars brīvi karājās vieglā spirālītē, tad, bumbai atsitoties pret zemi, adatiņa ietriecās detonatorā.
238. turpinājums.
Ja atsvars brīvi karājās vieglā spirālītē, tad, bumbai atsitoties pret zemi, adatiņa ietriecās detonatorā. Ja atsvars palika pieskrūvēts, eksplozija nenotika, un šā iemesla dēļ pirmajos pēckara gados visneiedomājamākās vietas bija pilnas ar šīm bumbiņām. Bet vienā mežiņā mēs ar Robertu uzgājām sašķīdušu finiera kasti, kas pilna ar šādu munīciju, acīmredzot lidotājs vienkārši “pildīja plānu”, proti, atskaitījās par nomestajām bumbām.
Pēdējās naktis pirms došanās bēgļu gaitās kļuva sevišķi trauksmainas, jo tika mestas smagās fugasa bumbas — pa divām vienā reizē. Varēja domāt, ka šīs bumbas tiek tēmētas dzelzceļa tiltam, bet aizvien nesekmīgi. Šo bumbu veidotie mārki redzami vēl tagad, izņemot vienu, kuru tēvs mūsu sakņu dārzā vēlāk aizara, riņķodams apkārt ar lemešarklu.
Mēs ar tēvu vairs istabā negulējām, par drošāku izraudzīdamies zemnīcu klēts galā. Mamma ar meitēnu reizēm ceļoja no vienas vietas uz otru, un tad spožajā apgaismojumā viņas kāpaļāja pāri guļošajiem karavīriem, kas pakrituši mūsu virtuvē uz kaila klona. Šie vīri sen vairs neuztraucās par “baltajām naktīm”. Arī tonakt mēs ar tēvu bijām palikuši karavīru pamestajā bedrē divi vien, bet man bija ļoti ciets miegs, tāpēc nemaz nejutu, ka lielā aviobumba nogāzās kādu 40 soļu attālumā. Nenostiprinātie zemnīcas sāni iebruka, un es pamodos tikai pēc tam, kad tēvs mani kašņāja laukā no smiltīm. Par laimi, viss lielums bija uzgāzies uz kājām un viena sāna, neskarot galvu.
Kad leiši braukāja uz kauju vietām pēc trofeju ieročiem, tēvs lūdza, vai nevarot viņam atvest kādu šaujamo, nu, tādu, ko var kabatā iebāzt. Bet tādu mantu viņi nevarēja apsolīt, tāpēc uzdāvināja parasto kaujas šauteni, ko tēvs aizslēja virtuvē aiz skapja. Tāda pagale viņu neapmierināja, drošības sajūtas pacelšanai esot vajadzīgs “kabatas lielgabals”. Tēvs sarunās tik bieži pieminēja šo savu sapni, ka es nolēmu izpalīdzēt. Bet ne pistoles, ne revolveri apkārt nemētājās. Pirmā izdevība radās, kad Nāružiņas krastos sapieri raka prettanku nocietinājumus, pildot kaut kādu visai idiotisku pavēli. Sapieru vads katru rītu ieradās ar velosipēdiem, savus braucamos atstāja mūsu rijā un piedarbā, paši ar lāpstām dodamies uz upmalu. Viņu mantas neviens nesargāja. Vienureiz kāds no virsniekiem bija atstājis arī savu vidusjostu ar pilnu revolvera maksti, vienkārši uzmetis to uz lielajām munīcijas kastēm. Vairākas reizes es tur nogāju garām, bet vienmēr kaut kur pagalmā grozījās kāds no lietuviešiem. Beidzot pamanījos siksnu ar visu šaujamrīku iegrūst spraugā starp vairākām kastēm, pēc tam it kā blēņodamies sāku mētāt kūdras gabalus, līdz neuzkrītoši divus klučus iemetu tanī spraugā, un neviens nevarēja redzēt, kas tur palicis apakšā. Pats ar atlikušajām govīm un aitām aizgāju ganos otrpus lielajam novadgrāvim. Pievakarē ieradās vācieši un cītīgi sāka meklēt pazudušo mantību. Meklēja ļoti rūpīgi, līdz vienam ienāca prātā piesliet uz sāna vienu no kastēm. Nu kūdras gabals novēlās, un meklētais ierocis tika atrasts. Ko viņi domāja, es nezinu, jo aizdomās varēja turēt arī leišus, kuri pašlaik sita trumpas pagalma vidū.
Pieminot sapierus, nāk prātā kāda epizode ar vienu gados vecāku vīru. Tikko zaldāti bija paēduši līdzpaņemtās pusdienas, kad vācietis ienāca pie mums virtuvē.
Turpmāk vēl
