Valkas Starptautiskās kultūras nedēļas kurators Aivars Ikšelis piedzīvojis pārsteigumus. Un ne tikai viņš. Tie, kuri piedalījās un sekoja svētku notikumiem, par tiem runās vēl ilgi.
Valkas Starptautiskās kultūras nedēļas kurators Aivars Ikšelis piedzīvojis pārsteigumus. Un ne tikai viņš. Tie, kuri piedalījās un sekoja svētku notikumiem, par tiem runās vēl ilgi.
“Pirmo reizi saskāros ar to, ka kolektīvs, kas ir atbraucis uz festivālu, savu priekšnesumu vēlas parādīt tik augstā līmenī, ka savi uzstādījumi pašiem grūti izpildāmi. Mākslinieki cīnās par katru niansi dekorācijās, par labu dzirdamību ikvienā zāles kaktiņā. Man grūti noticēt, ka maskavieši izvirza sev tikpat augstas prasības uz savas skatuves savā zālē,” brīnās A. Ikšelis. Ar beļģiem bija līdzīgi. Teātris Valkā ieradās naktī un no pulksten 1.00 līdz pat rītam strādāja kultūras namā, un gatavoja izrādi, kas ilgst tikai 50 minūtes, bet tās bija 50 minūtes brīnuma.
Festivāls ir kā lēni audzēta ķēdīte
A. Ikšelis atzīst, ka īstenot Kultūras nedēļas programmu nebūtu iespējams bez nežēlīga kultūras nama darbinieku, daudzo pašdarbnieku un brīvprātīgo darba. “Iespējams, ka šie cilvēki ir mūsu bagātība. Gaužamies par grūto dzīvi, samudžinātajām cilvēciskajām attiecībām, bet šādos svētkos mākslas brīnuma vārdā cilvēki klupdami krizdami un sevi nežēlojot dara visu, ko viņi spēj. Esmu pateicīgs un brīnos par pilsētas mēru, kurš seko līdz visam notiekošajam. Mani kolēģi režisori no Latvijas un citām valstīm saka, ka tā nemēdz būt. Es atbildu, ka pie mums Valkā tā notiek vienmēr. Pie mums tā ir kļuvusi par normu,” lepojas A. Ikšelis. Viņš apzinās, un to jūt arī palīgi, tāpēc nedrīkst nodot citu cilvēku uzticēšanos. “Diemžēl daudzas nozīmīgas cilvēcisko attiecību vērtības esam nodevuši, pat savus ideālus esam nodevuši. Kultūras nedēļa arī ir ideāls un tiekšanās pēc vispāratzītām skaistuma vērtībām pasaulē,” prāto režisors. Viņš ir ļoti pateicīgs saviem kolēģiem Krievijā, kuri rada iespēju ierasties Valkā. Pat festivālos Krievijā šos teātra speciālistus ir gandrīz neiespējami sapulcināt vienuviet. Krievu teatrāļi Valkas teātra režisoram likuši saprast, ka notikums nedrīkst būt provinciāls. Ne jau izplestām rokām un atvērtu muti jāklausās viņu padoms, bet jāprot paņemt viss derīgais un vērtīgais. Jautāts, kā bija iespējams iedabūt Valkā tik nozīmīgas Krievijas teātru personības, A. Ikšelis atbild, ka tas noticis, pateicoties ietekmīgajai teātra kritiķei Jeļenai Ļevinskai. Viņa Krievijā pieteica mūsu festivālu. Kad lielākajā Krievijas teātra žurnālā “Teatr” bija rakstīts par teātra dzīves notikumiem Londonā, Ņujorkā, Parīzē un Valkā, tas daudziem lika padomāt. Viņa ieteica A. Ikšelim uzaicināt konkrētus Krievijas teātrus, solot iepriekš parunāt ar to režisoriem. A. Ikšelis uzskata, ka šis festivāls ir lēni audzēta ķēdīte, turklāt pagaidām ir izaudzēts tikai mazs ķēdītes posms.
Ceļš nav bijis puķītēm kaisīts
Runājot par šā festivāla atšķirībām no iepriekšējā, režisors teic, ka neviens no mums vairs nav tāds, kāds bija pirms diviem gadiem. “Uz notikumiem mākslā skatāmies citādi. Ar to jāsamierinās, ka uz brīvdabas teātra izrādi Lugažu laukumā neieradīsies divi tūkstoši skatītāju. Es domāju, ka tiem, kuriem ir jāredz Valkā piedāvātās mākslas vērtības, tās arī redz, bet tie, kuriem to nevajag, neatnāks. Es nevēlos ieslīgt pašpietiekamībā, bet māksla ir ļoti trausla. Kāds var skatīties uz Maļeviča “Melno kvadrātu”, ģībt no sajūsmas un paziņot, ka nekad nekas labāks netiks uzgleznots, bet otrs, apskatot šo darbu, sacīs, ka ikviens var uzpindzelēt ne sliktāk, turklāt to nevar saukt par mākslu. Tik dažādi esam,” filozofē A. Ikšelis. Viņš tic skaitļu maģijai mākslā, jo pats pārliecinājies, ka cipari trīs, seši, deviņi un tā joprojām ir krīzes punkti. Šī ir trešā starptautiskā pierobežas nedēļa, un tā nav nākusi pa puķītēm kaisītu ceļu. Nav bijis viegli. A. Ikšelis domā, ka festivāla organizēšanā vajadzētu iesaistīt jaunus cilvēkus ar jaunām idejām un atšķirīgu skatījumu.
Augstās un populārās mākslas ir sabalansētas
“Domāju, ka šī kultūras nedēļa ir izdevusies. Vislielāko darbu tās veidošanā ir ieguldījis Aivars Ikšelis, un esmu viņam pateicīgs. Šajos svētkos redzam kaut ko jaunu un iepriekšējos festivālos nebijušu. Piemēram, mani sajūsmināja beļģu izrāde “Sieviete un krauklis”. Tā ir visaugstākā līmeņa izrāde, kurā ieguldīts fantastisks darbs. Kultūras nedēļas dalībnieku atlase ir nevainojama, jo katrs spēja parādīt kaut ko savu un atšķirīgu no citiem,” uzskata valkas domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis. Viņš priecājas par Lefa Olsena vadīto meistardarbnīcu. Iepriekšējos svētkos šī aspekta pietrūka. Viesmākslinieku koncerti var patikt vai nepatikt, bet katrs no tiem ir augstā profesionālā līmenī, turklāt mākslinieciski savdabīgs. Diezin vai kāds valcēnietis tos redzēs citviet. Gluži to pašu var sacīt par izstādēm. “Kultūras ministre Helēna Demakova priecājās par izstādi “Džeza variācijas”. Man ļoti interesants šķiet fotoprojekts “Cilvēks robežlaikā” un izstāde “Jutas Policjas un Mareka Gurecka gleznas” mūzikas skolā. Iespējams, karstā laika dēļ daudzi cilvēki izvēlējās pagulēt pludmalē vai parušināties dārziņā, tāpēc neredzēja daudz interesanta. Kaut vai to pašu beļģu teātri, no kura latviešu profesionālie teātri varētu daudz mācīties, kā vadzētu spēlēt,” vērtē pilsētas mērs. Viņš atzīst, ka Valka ir tālu no lielākajiem kultūras centriem Latvijā, tāpēc te bija maz interesentu no citām pilsētām, bet Kultūras nedēļas izvēlētais ceļš ir pareizs. Par šo festivālu masu mediju interese jau ir lielāka nekā iepriekšējās reizēs, bet pie notikuma publicitātes jāpiestrādā vēl vairāk, jo tas milzīgais darbs, kas ieguldīts festivāla sagatavošanā un norisē, ir pelnījis, lai izskanētu plašāk. Organizatori ir centušies, lai visiem būtu interesanti. Tiem, kuriem neinteresē augstā māksla, bija un ir iespējas apmeklēt vieglāku žanru saietus. Festivālā ir panākta situācija, ka abas šīs puses ir sabalansētas.
