“Ziemeļlatvijas” redakciju apmeklēja Plāņu pagasta iedzīvotājs Laimonis Ķikāns un vēlējās, lai laikrakstā nopublicē viņa konta numuru bankā. Viņš esot nokļuvis galīgā trūkumā, varbūt, ka kāds labdaris varot ziedot nedaudz naudas.
“Ziemeļlatvijas” redakciju apmeklēja Plāņu pagasta iedzīvotājs Laimonis Ķikāns un vēlējās, lai laikrakstā nopublicē viņa konta numuru bankā. Viņš esot nokļuvis galīgā trūkumā, varbūt, ka kāds labdaris varot ziedot nedaudz naudas.
Līdz šim redakcijā neviens tādu palīdzību nebija lūdzis. Iedomājos, ka piedāvāt atklātībai sava bankas konta numuru var cilvēks, kurš nonācis galīgā bezizejā un izmisumā, tādēļ nolēmu L. Ķikānu apciemot, lai tuvāk iepazītos ar viņa dzīves apstākļiem.
Plāņu pagasta Oliņu miestiņu veido dažas mājas, kuras ieskāvis mežs. “Mežuļi” ir veca koka divstāvu ēka. Tur arī satieku L. Ķikānu. “Mājā ir privatizētie dzīvokļi. Viens pieder man,” stāsta L. Ķikāns un aicina sava dzīvokļa istabā. Tajā ir viens krēsls, galds, gulta un televizors, bet pie sienas tikšķ pulkstenis. Trūcīgi iekārtota arī virtuve, bet telpas ir tīras un uzpostas. Iesākt sarunu par nabadzību un grūtu dzīvi nav viegli. Abi brīdi klausāmies pulksteņa tikšķos, un tad dzīvokļa saimnieks sāk stāstīt, ka izdzīvot kļūst arvien grūtāk.
“Man nav vairs ko slēpt. Esmu nonācis lielā nabadzībā, tādēļ arī devos pie jums ar nolūku publicēt savu konta numuru Latvijas Krājbankā. Tas ir LV02 U.B.A.L. 4200A94730001. Varbūt kāds cilvēks var atļauties ziedot dažus latus, lai es varētu nopirkt asinsspiediena mērāmo aparātu. Es bieži slimoju. Vairākas reizes esmu gulējis slimnīcā. Tieši ārstēšanās ir tā, kas man rada pārlieku lielus izdevumus. Saņemu 63 latu pensiju. Mēnesī apmēram 20 latu jāiztērē medikamentu iegādei. Man bieži paaugstinās asinsspiediens un kļūst slikti. Pagasta pašvaldība vienu ārstēšanos slimnīcā nofinansēja, bet tas arī bija viss. Nezinu, kā šajā mājā, kas faktiski ir grausts, pārlaidīšu ziemu. Malku nopirkt es nevaru atļauties. No meža mājās nesu kritalas un ar tām kurinu krāsni un plīti. Ziemā ir grūti tikt uz pilsētu, bet uz Oliņām autoveikals nebrauc. Gadās, ka vairākas dienas pavadu tikai pie maizes, sāls un ūdens. Tad veselība strauji pasliktinās, bet nav ne normālas pārtikas, ne zāļu,” stāsta L. Ķikāns.
Raugos uz pagalmu, kas aizaudzis ar zāli, un vaicāju, vai nav iespējams iekopt mazdārziņu. Vīrs atbild, ka sliktās veselības dēļ dārzu uzturēt vairs nespēj. Tās dēļ arī uzturu sagādāt neesot viegli. “Tuvākā pilsēta Oliņām ir Strenči, bet autobusu satiksmes maršrutu laiki man nav izdevīgi. Ja aizbraucu uz pilsētu, man tur jāpavada gandrīz visa diena, kamēr autobuss dodas atpakaļ uz Oliņām. Kur lai es palieku? Šajās karstajās dienās vispār ir grūti uzturēties ārā,” saka L. Ķikāns.
Vaicāju vientuļajam vīram par ģimeni. “Ar sievu izšķīros pirms daudziem gadiem. Man ir pieaudzis dēls un meita, bet viņiem pašiem sava dzīve. Te, Oliņās, viņi nav bijuši,” apliecina L. Ķikāns.
Viņš atzīst, ka ir ļoti grūti citiem paziņot par savu nabadzību. To viņš nolēmis darīt, jūtot galīgu bezizeju nākotnē. “Tie ir smagi mirkļi, kad apzinies — nekā tu vairs nespēj un nevienam neesi vajadzīgs. Ir bijušas dienas, kad neesmu gribējis vairs dzīvot,” saka L. Ķikāns.
Plāņu pagasta padomes priekšsēdētāja Valda Timofejeva apliecina, ka L. Ķikāns par savām vajadzībām ir stāstījis arī pašvaldībai. “Viņš ir smaga rakstura cilvēks. Iespēju robežās esam palīdzējuši, bet daudziem klājas vēl sliktāk. L. Ķikānam ir divi pieauguši bērni, un viņš saņem pensiju. Citiem tā ir pat mazāka kā viņam. Kad viņš ārstējās slimnīcā, pagasts par to samaksāja. Mūsdienās lielai daļai cilvēku laukos ir līdzīgi dzīves apstākļi. Mēs nevaram atļauties piešķirt naudu par visu, ko viņš iedomājas, ka tā vai cita lieta vajadzīga. Ja cilvēkiem tiešām ir kāda nepieciešamība, kas nav minēta sociālās palīdzības nolikumā, mēs iesniegumus par šo vajadzību izskatām pagasta padomes sēdē un parasti cenšamies iespēju robežās palīdzēt. Lai izskatītu L. Ķikāna vajadzības, viņam pagasta lēmējvarai jāuzraksta iesniegums,” skaidro V. Timofejeva.
Plāņu pagasta pašvaldības sociālā darbiniece Dzintra Stomere informē, ka L. Ķikāns ir reģistrēts rindā uz uzņemšanu pansionātā. Kad pansionātā būs brīva vieta, viņam piedāvās pārcelties turp.
