Vai drīkstu uz Tevi paļauties, Kad rāva sāk mutē smelties? Kad piespiež pie zemes akmens smags, Kaut vajag spārnos celties? Vai drīkstu uz Tevi paļauties, Kad zeme zem kājām pazūd?
***
Vai drīkstu uz Tevi paļauties,
Kad rāva sāk mutē smelties?
Kad piespiež pie zemes akmens
smags,
Kaut vajag spārnos celties?
Vai drīkstu uz Tevi paļauties,
Kad zeme zem kājām pazūd?
Kad darbs pat vissīkākais nedarās,
Kaut vajag tik daudz ko pagūt?
Vai drīkstu uz Tevi paļauties,
Kad pasaule brūk un gāžas?
Kad cauri sirdij un dvēselei
Nāvējošs negaiss brāžas?
Vai drīkstu?… Pat tad, kad nenotiek
Nekas ne tik slikts, ne briesmīgs?
Vai drīkstu uz Tevi paļauties,
Kad pagadās brīdis priecīgs?
***
Es atkal un atkal nokavēju.
Es nepagūstu vairs laikā.
Un vairāk un vairāk rūpju rievu
Iegraužas mana vaigā.
Ir taisnība tiem, kas padomu dāvā:
“Sāc visu no viena gala!”
Bet kā gan to atrast, ja apkārt ir
kaudzēm
Darbu, kas jāpadara?
Un visi ir svarīgi, visi ir lieli
Un nozīmīgi pārlieku.
“Sāc tikai ar vienu, bet, galvenais, —
Dari to visu ar prieku.”
***
Cik maz vajag,
lai skumjas uzplauktu priekā,
lai negaiss par dardedzi vērstos
un zemenes rastu sniegā!
Cik maz vajag,
lai drupās it visu vērstu,
lai pazustu droša taka
un kļūtu vilkiem par ēsmu.
Cik maz vajag,
lai nebūtu un lai būtu…
Es strīdos pati ar sevi
un risinu mīklu grūtu.
