Mēs bieži jūtamies aizvainoti par to, ka Rietumu politiķi ne visai izprot Baltijas valstu dramatisko vēsturi, ja runājam par hitlerisma un staļinisma noziegumu salīdzināšanu.
Mēs bieži jūtamies aizvainoti par to, ka Rietumu politiķi ne visai izprot Baltijas valstu dramatisko vēsturi, ja runājam par hitlerisma un staļinisma noziegumu salīdzināšanu.
Gribas pat atcerēties kādreiz mācītāja Elverfelda balstītā Neredzīgā Indriķa dzejas vārsmu: “Tas, kam labbi klājas,/ To ne zinn, ne mann.” Cilvēks, kas apradis ar labiem dzīves apstākļiem, ne vienmēr spēj izprast, kāpēc citiem dzīvē tā nav veicies. Bet daudz svarīgāk tomēr apzināties, ka dažādu tautu piederīgajiem ir atšķirīga vēsturiskā pieredze. Ja rietumnieki lieliski saprot, kas bijis nacisms un ko nozīmē holokausta noziegumi, tad par staļinismu viņiem visai aptuvena apjēga. Ja Eiropā atradīsim vairākus desmitus muzeju, kas iekārtoti kādreizējo nāves nometņu vietās, tad gulagam veltītu muzeju, ko varētu aplūkot ikviens tūrists, Krievijā tikpat kā nav.
Tiesa, ir pieejamas publikācijas, bet ne jau par tik tālām un drūmām lietām vēlas lasīt pašapmierināti labklājības zemju pilsoņi, politiķus ieskaitot. Pirms astoņiem gadien Francijā iznāca apjomīga Stefana Kurtuā “Komunisma Melnā grāmata”, kas tulkota un izdota 30 valstīs, tostarp igauniski. Nesen autors izdevis jaunu grāmatu, kurā aplūko lasītāju atsauksmes, kā arī citās valstīs ieviestos papildinājumus un komentārus, un Kurtuā vairāk par visu izbrīnīts, ka vairums franču aprakstītajām staļinistu un maoistu zvērībām vienkārši netic, vēstures faktus uzskatīdami par meliem.
Sociālisma ideju pievilcīgums
Vispirms es gribētu nošķirt vārdus komunisti un sociālisti. Kaut abos gadījumos ideoloģiju pamatā marksisma teorijas, tomēr katrs no šiem kreisajiem politiskajiem virzieniem praksē aizgājuši pa savu ceļu. Ir tāds populārs teiciens: “Ja jaunībā cilvēks nav sociālists, tad viņam nav sirds. Ja brieduma gados cilvēks paliek komunists, tad viņam nav prāta.” Jaunatne parasti aizraujas ar ideāliem, un kas var būt cēlāks par taisnības, brālības, vienlīdzības iekārtu. Pat Jēzus, viņi saka, sludinājis to pašu.
Sociālisma ideju lipīgums visvairāk vērojams nabadzīgajās zemēs, tāpat arī lielu satricinājumu skartās sabiedrībās. ASV, piemēram, ar šo ideoloģiju savulaik aizrāvās vienīgi neliela daļa sabiedrības atstumto ļaužu, bet vēlāk ideju plurālisma vārdā arī daļa zinātnieku. Milzu popularitāti sociālisms guva sešdesmitajos gados, kad sabruka koloniālā sistēma, kas uz pasaules kartes iezīmēja vairākus desmitus jaunu un fantastiski nabadzīgu zemju. Tad arī izveidojās pavisam dīvaini sociālisma paveidi, kur no marksisma vairs saglabājušies daži saukļi. Laiks pēc Otrā pasaules kara līdzās staļinismam radīja arī maoismu — vēl ekstrēmāku ideoloģiju, un tieši šis modelis likās pieņemams ekstrēmi noskaņotiem politiķiem laikā, kad pēc Hruščova reformām PSRS sāka atskatīties no dažām galējībām. Atcerēsimies, ka Kubas revolūcijas vadonis Fidels Kastro sākumā nebūt nebija komunists, bet, nonācis pie varas, sāka simpatizēt Mao idejām. Par Kastro tolaik ironizēja, ka galva viņam Pekinā, bet vēders Maskavā.
Ja ideju līmenī sociālisms ir ļoti pievilcīgs, tad pavisam cita lieta ir šo ideju īstenošana praksē. Politiskās kliķes, kas sagrābušas varu, tautu parasti censas aplaimot ar represīvām metodēm, tā sakot, ar pātagu un šauteni dzenot uz laimes un pārticības zemi. Diemžēl vēsture liecina, ka izņēmumu nav. Valstīs, kur politiķi atteicās no represijām, komunisti pārtapa par sociāldemokrātiem.
Rietumnieku pieredze
Vistipiskākais piemērs ir Francija. Kara gados, kad gandrīz visu valsts teritoriju bija okupējuši vācu nacisti, franču tauta izvērsa ļoti aktīvu pretošanās kustību, kuras priekšgalā nenoliedzami atradās komunisti. Partizānu vienībās nereti iekļāvās no gūsta izbēgušie krievi, bet antihitleriskās alianses izveidošanās vienkāršajos frančos stiprināja simpātijas pret PSRS. Turklāt gan franču, gan itāliešu komunisti nekad nav bijuši pārāk asiņainu orģiju piekritēji, tāpēc pēckara gados kompartijas lielā mērā ietekmēja valdību darbu. Tikai pēc Staļina personības kulta kritikas un Hruščova referāta iepazīšanas komunistu autoritāte mazinājās. Savukārt sešdesmitajos un septiņdesmitajas gados kļuva ietekmīgas nacionālkomunistu frakcijas, kas popularizēja “sociālismu ar cilvēcisku seju”. Nacionālkomunisms bija pazīstams arī Latvijā, tas bija par iemeslu tā sauktajam “Prāgas pavasarim”. Zviedru diplomāts Laršs Fredēns atgādina, ka mūsu Tautas frontes pirmsākumos publiski tika pausta ideja par atgriešanos pie ļeņiniskajiem demokrātijas principiem, jebšu par valstiskās neatkarības atgūšanu 1988. gadā atklāti pat ieminēties nedrīkstēja.
Tāpēc nebrīnīsimies, ka Francijā, Itālijā, Grieķijā, daļēji arī citās Vakareiropas zemēs vairums cilvēku vienkārši netic, ka staļinisms ir liekams uz vieniem svariem ar hitlerismu. Rietumu mietpilsonis daudz vairāk informēts par Pola Pota režīma zvērībām Kambodžā, nevis par vairāk nekā 20 miljoniem nogalināto Padomju Savienībā.
Apziņa mainās gausi
Mēs paši savā pieredzē vērojam, cik dziļa dažkārt it nostalģija pēc sociālisma laikiem, kad ar miliciju dzina darbā, kad minimālā alga bija garantēta jebkuram alkoholoķim, kad slimnīcā varēja par brīvu vārtīties kaut mēnešiem ilgi. Ar vārdu sakot, sociālisms nebija slikts, tikai tā īstenošana nekam nederēja. Vai atceramies, kā mēs visi vaimanājām par daudzajām netaisnībām un nekārtībām? Tāpēc arī tauta gāja gan Baltijas ceļā, gan uz barikādēm, jo zemapziņā mums sociālisms asociējās ar okupāciju un svešas varas uzspiestu netaisnību.
Tā tas bija visā Austrumeiropā, kaut atbrīvošanās no ilūzijām katrā valstī notiek atšķirīgi. Stefans Kurtuā atzīmē vairākus ceļus, pa kādiem gājušas valstis. Baltiju viņš pieskaita pie revolucionārā ceļa gājējiem. Polijā esot notikusi bijušo komunistu “labošanās”, bet Rumānijā un Bulgārijā vērojama komunistu “pārkrāsošanās”. Savukārt par Krieviju viņš atzīmē, ka tur tiek veidota demokrātija, raustoties neokomunisma krampjos.
Kolīdz sabiedrībā rodas kādas negatīvas tendences, uzreiz seko politiski aktīvās jaunatnes radikalizēšanās. Tā tas vērojams arī tagad Rietumos, kur lielā bezdarba vai daudzo imigrantu dēļ aktivizējas gan kreisais ekstrēmisms, gan labējais. Tā kā rietumnieki aci pret aci iepazinuši nacionālsociālismu, tad tieši šis ideoloģiskais virziens raisa vislielāko satraukumu. Jo, kā mēdz sacīt Austrumos, čūskas sakostais no virves baidās. Tikmēr sociālisti un sociāldemokrāti nosaka politisko klimatu pusē Eiropas, bet komunistiskās partijas gandrīz visur darbojas legāli. Cilvēkiem patīk līdzīgo identificēt ar sev zināmo, tāpēc staļinisms viņiem var likties kaut kas tikpat nevainīgs kā pašmāju marksisti. Lai rastos īstā izpratne, nepieciešams lielāks emocionālais trieciens, bet pagaidām rietumnieki uz vēsturi raugās tikai ar vienu smadzeņu puslodi.
