7. jūlijā Strenčos notika pasākums «Ziemeļgauja mājas lapā un dabā». Pēc iepazīšanās ar projektu «Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana» saieta dalībnieki devās uz Gaujas ieleju, lai iepazītos, cik bagāti esam ar dabas vērtībām.
7. jūlijā Strenčos notika pasākums “Ziemeļgauja mājas lapā un dabā”. Pēc iepazīšanās ar projektu “Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana” saieta dalībnieki devās uz Gaujas ieleju, lai iepazītos, cik bagāti esam ar dabas vērtībām.
“Mūsu uzdevums ir aizsargāt šejienes dabas vērtības. Ja dabiskās pļavas aizaugs, pazudīs augu daudzveidība un galu galā vairs nebūs no kā uzpīt Jāņu vainagu. Tradicionālā ekonomiskā modelī šādas teritorijas apsaimniekot nav izdevīgi, tad jāveido īpaši dabas aizsardzības projekti, kāds, piemēram, ir zemnieku saimniecībā “Krastiņi”. Projekta mērķis ir nosargāt retas floras un faunas sugas. Eiropas Savienībā ir divas (putnu un biotopu) direktīvas, kuras visām dalībvalstīm jāievēro, tāpēc nosargāt daudzos dabas retumus ir arī mūsu juridiskais pienākums,” “Ziemeļlatvijai” skaidro projekta vadītājs Viesturs Lārmanis. Viņš ir daudz ceļojis pa Latviju un atzīst, ka ar ziediem tik bagātas pļavas, kādas ir Gaujas ielejā, nekur nav redzējis.
Govis nepilda mātes pienākumu
“Mums neienāca prātā, ka iepriekšējā vietā savvaļas govis bija ļoti lutinātas. Gaļas lopi tā dzīvo ne tikai Latvijā. Tiem ir uzbūvēta nojume, kur patverties, piemēram, stipras krusas gadījumā, bet citādi tie visu gadu uzturas ārā,” stāsta V. Lārmanis. Zemnieku saimniecības “Krastiņi” apsaimniekotājs Tālis Lārmanis smejot piebilst, ka vienu Eiropas Savienības regulu viņš pārkāpjot. Šajā regulā ir prasība pēc īpaši iekārtotas mēslu krātuves, ja ganāmpulkā ir vairāk nekā pieci lopi. Semināra dalībniekos izraisījās smiekli, jo šis noteikums attiecas arī uz savvaļas dzīvniekiem.
Gaujas mala ir publiska zona, tāpēc visām šādām saimniecībām ir prasība, lai aplokos tiktu izveidotas gājēju pārejas. Tas norāda uz viesmīlību attieksmē pret apmeklētājiem. Pavisam šajā zemnieku saimniecībā ir deviņi vārti. 65 hektārus lielais aploks pavasarī vienmēr applūst. Lai lopi nepaliktu uz kādas salas, plūdu laikā tos sadzen mazajā aplokā.
Ne visas savvaļas govis pilda savu mātes pienākumu. Ir bijuši divi gadījumi, kad teļi pēc piedzimšanas tiek pamesti. Viņi izdzīvoja tikai tāpēc, ka trīs mēnešus diendienā saimnieki tiem deva atšķaidītu sauso pienu. Teļi parasti dzimst martā. Šogad tajā laikā āra temperatūra bija mīnus 26 grādi. Govju mazuļiem tā bija pamatīga norūdīšanās. Savvaļas lopi nelaiž klāt cilvēkus, tāpēc prasība pēc numura iespiešanas ausī nav viegli izpildāma. Divi teļi, kas piedzima maijā, joprojām ir bez numuriem, jo kāda ragaina govs, cilvēkiem tuvojoties, sāka baurot izteikti agresīvi un ar kājām svieda gaisā velēnas. Divas reizes gadā notiek lopu svēršana, un tādā brīdī numurs dzīvniekam tiek piestiprināts. Saimnieku lopi pazīst, bet to uzvedība ir atkarīga no tā brīža noskaņojuma. Ziemā lopi ir miermīlīgāki, iespējams, tāpēc, ka govis tiek piebarotas. Barotavā iestumj siena ruļļus, atbrīvo no auklām, bet tālākais ir pašu lopu ziņā. Bija iecere “Krastiņu” govis uzfilmēt kādā dokumentālā filmā, bet uzņemšanas grupa netika tuvāk par 100 metriem. Varbūt dzīvnieki jūt, ka uz tiem ir kaut kas notēmēts.
Gauja pati veido savu ieleju
Gaujas gultne mainās strauji. Speciālisti allaž redzēs, kur ir bijusī upes gultne. Gaujas krastos ir daudz ozolu ar dobumiem, kuros dzīvo lapu koku praulgrauži. “Krastiņu” teritorijā ir kāds ozols, kas dabas aizsardzības mērķu vārdā ir atbrīvots no krūmiem 90. gadu sākumā, kad apsaimniekošanas projekts vēl nebija uzsākts. “Ozols bija tuvu nokalšanai, bet tagad koka divi zari ir stipri sazaļojuši un tā stāvoklis ir jūtami uzlabojies. Kādreiz tas bija dižozols ar apkārtmēru vairāk par pieciem metriem.
Saimniecībā ozoliem tiek veltīta liela vērība. To dara tāpēc, ka šajos kokos dzīvo kāda ļoti reta vabole. Lielākā nelaime ir tā, ka kādreiz klajumā augošie ozoli ieaug krūmos. Apmēram pirms 50 – 70 gadiem Gaujmalā ir pamestas lauksaimniecības zemes, tā saucamās parkveida ainavas. “Krastiņos” plāno izveidot mikroliegumus, lai dabūtu atļauju nocirst tos kokus, kuri traucē ozoliem. Tā ir īpatnēja situācija, kad dabas aizsardzības vārdā jācērt komerciāli izdevīgi koki. Parasti tās ir priedes, kas pamazām nomāc ozolus. Dažviet ozoli ir sasējušies tik daudz, ka tos nepieciešams paretināt, lai veicinātu šo koku augšanas ātrumu. V. Lārmanis semināra dalībniekiem demonstrēja, kā pie ozola saknēm atrast lapkoku praulgrauža kāpurus, marmora rožvaboles un to mēslus. Vēl pie ozoliem atrodami arī sikspārņu mēsli.
Liela problēma saimniekošanā ir tā, ka pie Gaujas nevar savākt sienu. Izmaksas ir milzīgas. Lai savāktu nepieciešamo siena daudzumu, jānopļauj milzīgas platības. Tomēr tas ir viens no iemesliem, kāpēc Gaujas ieleja ir saglabājusies pirmatnējā veidā, nevis pārvērsta tīrumos un kultivētos zālājos. Mēģinājumi audzēt kamolzāli un labību bija arī pašreizējās “Krastiņu” pļavās, bet nekas lāgā neiznāca. Vecās Gaujas gultnes vietas grimst. Vietām tās ir par sausām, bet citviet par slapjām. Situācija mainās katru gadu.
Lielākā vērtība — dabas daudzveidība
“Krastiņu” pļavās 10 kvadrātmetros var atrast 49 sugu augus. Interesanti, ka Gaujas otrā pusē Igaunijā šo sugu ir vairāk. V. Lārmanis cer, ka igauņus izdosies pārspēt. Vaicāts, kāpēc izdevīgāk pļavu noganīšanai izmantot savvaļas govis nevis, piemēram, aitas, biologs uzsver, ka ar govīm ir vieglāk, turklāt tās pašas sevi spēj aizstāvēt. Ir dzirdēti gadījumi, ka tās no savas teritorijas padzen vilkus.
Sadarbībā ar Ornitoloģijas biedrību veidojas projekts, lai Ziemeļgaujas ielejā atgrieztos zaļās vārnas. Tām ir izlikti 50 būri. Kādreiz šie putni pie Gaujas ir dzīvojuši, jo tā ir ļoti piemērota vide šai putnu sugai. Zaļās vārnas ir gandrīz izmirušas. V. Lārmanis smej, ka latviešiem vienīgā iespēja ir atvilināt pie sevis vārnas no igauņpuses, kur tās vēl mīt. Šopavasar šis retais putns jau redzēts arī Latvijas pusē.
Gaujas vecupju (atteku) daudzums ir tik liels, ka veido gandrīz otru upes garumu. Z/s “Krastiņi” paraugteritorijā 80 hektāros ir piecas vecupes. No tām trīs ir garumā no puskilometra līdz trijiem. Upes tuvumā ir daudz mazu dīķu. Šis apstāklis dažādo ainavu. Ar to Gauja ir interesanata no dabas daudzveidības viedokļa — nelielā platībā ir gan strauji tekoši ūdeņi, kur dzīvo laši, taimiņi, alatas un citas straujteču zivis, un turpat blakus upes krastos ir stāvoši ūdeņi, kuros dzīvo pavisam citas zivju sugas — līņi, reti sastopamais pīkstulis, kas izskatās līdzīgi zivs un vardes krustojumam, un, paņemot rokā, kviec kā sivēns. Latvijā grūti atrast vietu, kur viena kvadrātkilometra teritorijā būtu tik liela dabas daudzveidība.
Zivis ir, bet neķeras
Ihtiologi nesenajos pētījumos secināja, ka Gaujā zivju ir daudz. Savukārt makšķernieki sūdzas, ka neko nevar noķert. Kopējais slēdziens — zivis nepaspēj izaugt un tiek noķertas pavisam maziņas. Ja Gaujā nebūtu vecupju, līdaku būtu pavisam maz, jo vecupes ir kā silta ūdens vannas un uzskatāmas par ideālu vietu nārstošanai. “Pirmajā gadā līdaka izaug apmēram zīmuļa garumā. Tiklīdz kļūst auksts, mazās zivis, baidoties no nosmakšanas, laužas uz lielo upi. Šīs mazās zivis ķer un ēd ūdeles, ūdri, vārnas, lapsas un citi gaļēdāji. Reiz pāris dienu laikā, kad bija gandrīz aizsalusi gan Gauja, gan atteka, izdevās salasīt 120 līdaciņas. Ar kāju upes plānajā ledū izspēru caurumu un iebēru ūdenī, domājot, ka jau paaugušās zivis noķeršu ar spiningu,” stāsta Tālis Lārmanis.
Interesanti, ka bebru darbošanās rezultātā attekās dažviet ūdens līmenis ir par pusotru metru augstāks nekā upē.
Z/s “Krastiņi” savu darbošanos plāno apmēram 100 gadu tālā nākotnē. Saimniecību ir apskatījuši daudzi ārzemnieki. Interesanti, ka viņi nezina tādas meža ogas kā spradzenes. “Pagājušajā gadā zāle pļavās bija biezāka. Šajā vietā gadiem nekas netika darīts, bet tad zāli nopļāvu. Lopiņi pļavās sāka ēst pērn maijā un tagad zālei neļauj pāraugt. Pļavu malās tik ātri vairs nesējas bērziņi un priedītes. Šķiet, lopi nograuž arī sīkos kociņus,” stāsta T. Lārmanis. Jautāts par šādas saimniekošanas patīkamajām un nepatīkamajām pusēm, viņš atbild, ka saimniekošana ir izdevīga, pateicoties Eiropas maksājumiem par hektāru un zīdītājgovi caur Lauku atbalsta dienestu. “Bez tiem šo projektu nebūtu sācis. Govis darbojas kā pļaujmašīnas,” smej saimnieks. Viņš nebūt nav liels optimists par nākotni, jo Latvijā neviens nezina, kā turpmāk rīkosies ES, tomēr cerības ir — ES valstis ir tā noasfaltētas, ka tām ir nepieciešams skābekļa ražotājs.
“Krastiņu” sagatavotais trīs gadu ilgais projekts norit otro gadu. Īpaša piemaksa tiek saņemta par krūmu ciršanu, nedaudz par lopu aprūpi. T. Lārmanim darbs zemnieku saimniecībā ir vienīgais ieņēmumu avots.
Iepazīstina ar aizsargājamajiem biotopiem
Semināra “Ziemeļgauja mājas lapā un dabā” teorētiskajā daļā Strenčos projekta koordinatore Ilze Vilka sniedza informācija par šo projektu. “Mājas lapā var atrast informāciju gan par Ziemeļgaujas aizsargājamā apvidus augu sugām un biotopiem, gan arī par pašu projektu, kuru finansē Eiropas Komisijas programma “Life”. Tur atrodamas ziņas par projekta mērķiem un pasākumiem, kādi tiek veikti gan mežos, gan lauku zemēs, var atrast informāciju par sadarbības partneriem un jaunumiem projektā,” stāsta I. Vilka.
Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts mežs” Austrumvidzemes mežsaimniecības izpilddirektors Aigars Dudelis “Ziemeļlatvijai” apliecināja, ka viņam ir interesanti piedalīties ar ekoloģiju saistītos projektos, jo tādējādi var iegūt papildu informāciju, kā labāk audzēt mežu, kā cirst kokus, pēc iespējas mazāk nodarot pāri dabai.
“Lārmaņu ģimene ar darbu dabas aizsardzībā uztur savu saimniecību. Mūsu ministrijai jādomā, kā palīdzēt šādām saimniecībām pēc projekta beigšanās, jo dabas aizsardzībā nepieciešama pēctecība,” uzsver vides ministrs Raimonds Vējonis.
