235. turpinājums. Vāciešiem laikam ļoti nepatika leišu neatļautā bruņošanās, tāpēc kādu dienu ieradās lauku žandarmērijas komanda un labu laiku pa šķūni skaļi klaigāja.
235. turpinājums
Vāciešiem laikam ļoti nepatika leišu neatļautā bruņošanās, tāpēc kādu dienu ieradās lauku žandarmērijas komanda un labu laiku pa šķūni skaļi klaigāja. Kad gāja projām, aiznesa līdzi pāris šautenes un divus automātus. Es iegāju šķūnī kā jau pie paziņām un skaļi paziņoju:
— Re, kā jums friči visus ieročus aplasīja!
Leiši visai drūmi klusēja un kārtoja sajauktās guļvietas. Tad viens uz mani palūkojās un no siena panta izraka automātu:
— Ko tu, puika, runā! Re, kur mūsu automāti! Viņi aiznesa tikai tos divus salauztos.
Tā kā pie tilta dienas laikā dežurēja divi karavīri, katrs savā krastā, tad no mācībām brīvajā laikā leiši mīlēja spēlēt kārtis. Iznesa pagalma vidū vienu galdu, vidū nolika katlu ar savārītiem kartupeļiem, līdzās konservu kārbu ar sāli, un tad visi mielojās, siltus tupeņus sālī mērcēdami, un sita trumpas. Viens no leišiem, kurš neprata latviešu valodu, bija padevies varen liela auguma, bet izcēlās ar neremdināmu tieksmi uz gulēšanu. Kad iznāca pagalmā aizpampušām acīm un dzirdēja citus runājam latviešu valodā, tad noprasīja:
— Mulki, ko tu runnā?
Vairāk viņš neko pateikt neprata. Bet savu fizisko spēku nodemonstrēja vienu reizi, kad vesels pulks leišu aizskrēja uz Piekiņu dzirnavu pusi, kur tikko bija nolaists dzirnezera ūdens. Kaut kur aizņēmušies tinu, viņi salasīja pilnu kartupeļu maisu ar zivīm. Visu šo žļarkstošo smagumu uz kailas muguras atnesa lielais miegonis, nosvieda pagalmā un pats uzvaroši iegavilējās. Toreiz piekrāva arī mums veselu spaini ar līdakām un sapaliem, raudām un ruduļiem, ēdām divas dienas gan ceptas, gan gardā zupā vārītas. Paši leiši palūdza mūsu lielo čuguna katlu un visas zivis vienkārši savārīja sālsūdenī, tad ķeksēja un ēda ar maizi.
Šis pats miegonis izdarīja arī kādu nelietību, ko citi leiši nekad nebūtu atļāvušies. Tā kā viņš bija pats ēdelīgākais, pārējie viņu parasti sūtīja sarakt kartupeļus. Togad mūsu zilie ‘Vāles’ tupeņi auga otrpus dzelzceļa nosusinātā purviņa dūņās, tur rakšana bija pavisam viegla. Reiz tēvs racēju tur bija sastapis un aizrādījis, lai rok no vietas, lai neņergājas šur tur. Par to miegonis bija gluži aizvainojies. Kad septembra beigās tēvs ar spīļarklu centās izart pārpalikumu, no vagas izvēlās kājnieku mīna. Parastā bieza finiera kastīte, kurai virsējais vāciņš uzstādīts uz detonatora sprūda. Laimīgā kārtā ķēve nebija uzkāpusi.
Visi pārējie leiši izturējās ļoti draudzīgi pret mums. Sevišķi simpātisks bija pats komandieris, kuram gan nedaudz nepaveicās ar vienas trofeju patšautenes izmēģināšanu.
