Vēstures pētnieki parasti ironizē par teicienu: «Kā būtu, ja būtu?» Jo vēstures notikumi tik un tā nav pagriežami atpakaļ, un kari nav kara spēles, ko var pārspēlēt ikreizi no jauna, mainot nosacījumus.
Vēstures pētnieki parasti ironizē par teicienu: “Kā būtu, ja būtu?” Jo vēstures notikumi tik un tā nav pagriežami atpakaļ, un kari nav kara spēles, ko var pārspēlēt ikreizi no jauna, mainot nosacījumus. Tomēr publicistiem ir iespējams analizēt arī varbūtības, jo tikai tā var novērtēt tā vai cita politiķa patieso lomu notikumu attīstībā.
Laiks, kad nobrieda Otrais pasaules karš, bija ļoti sarežģīts, un ne vienmēr cilvēki darbojās atbilstoši savai sirdsapziņai.
Latviešu trimdas ezoteriķis Jēkabs Dazis (Francija) atceras, kā viņi sešdesmitajos gados sprieduši, ka Nirnbergas procesos līdzās hitleriešiem vajadzēja sēdēt staļinistiem un pat Rietumu lielvalstu vadītājiem, kuri faktiski bija līdzvainīgi, ka Baltijas valstis un Polija tiek pamestas divu diktatoru saplosīšanai. Tikai tādā gadījumā man gribas vaicāt: kuri tad būtu tiesātāji?
Demokrātiju grūtā izvēle
Nebija pasaulē citu spēku kā vienīgi Rietumu demokrātijas, kas spētu stāties pretī jauna pasaules kara tīkotājiem. Bet vēsturiskā situācija bija tāda, ka apdraudējums vienlaikus nāca no diviem avotiem. Trīsdesmito gadu otrajā pusē par Staļina agresivitāti neviens nešaubījās. Bet Krievija likās tālu, jebšu daudz tiešāki apdraudējumi nāca no trakā fīrera vadītās Vācijas, kura alka revanša un tīkoja pēc pasaules kundzības. Galu galā Hitlers dievināja Nīči, kura literārais varonis saka šādus vārdus: “Es slavēju mieru kā līdzekli jaunam karam. Un īso mieru vairāk nekā garo.” Lai liktenīgā brīdī nebūtu jākaro divās frontēs, Čemberlens un Daladjē lūkoja iebarot Hitleru, cerot, ka divu militāru lielvaru pretstāve spēs līdzsvarot spēku samērus kontinentā.
Rietumnieku domāšanu labi raksturo ASV toreizējā viceprezidenta Trumena ciniskie vārdi 1941. gada vasarā: “Mums jābūt neitrāliem un jāgaida, kamēr Krievija un Vācija savstarpēji noasiņo. Pēc tam jāpalīdz vienai no pusēm.”
Citādi domāja Čērčils, jo Lielbritānija atradās tiešā agresora apdraudējumā. Vēlāk Čērčils atzīsies Rūzveltam: “Ja Hitlers būtu zinājis, cik faktiski vāja ir Anglija, viņš būtu vispirms uzbrucis mums.”
Galvenā pirmskara situācijas īpatnība bija tā, ka Rietumu demokrātijām nebija viens draudu avots, bet divi. Tāpēc notika nepārtraukta laipošana un kompromisu meklējumi, kas galu galā noveda pie mazo valstu interešu nodevības.
Teherāna – Jalta – Potsdama
Trīs uzvarētāju konferences, kurās izsprieda par pēckara kārtību Eiropā un pasaulē. Un atkal mazās valstiņas gandrīz pilnībā tika ignorētas. Polijas gadījumā Staļinam interesēja jautājums par to, kā poļiem kompensēt 1939. gadā sarkanarmijas okupētos apgabalus. Angļu un krievu intereses sadūrās Balkānu jautājumā, bet galu galā taisnība bija tam, kuram ātrāki tanki.
Ja karā nebūtu iesaistījušās ASV, tad Eiropa daudz lielākā mērā tiktu pārvērsta gruvešos, virs kuriem plīvotu sarkanzvaigžņotie karogi.
Runājot par pašu kara gaitu, tad notikumi būtu risinājušies citādi, ja hitlerieši patiesi justos kā atbrīvotāji. Hitleram nebija grūti piešķirt autonomiju Baltijas valstīm, Polijai, Ukrainai, Moldovai, Kaukāza tautām, izvairīties no zvērībām Krievijā, un Staļina impērija sabruktu. Bet divu paranoiķu režīmi bija tādi, kādi bija. Krievu atriebības kāre vainagojās ar vismaz pusotra miljona izvarotu Vācijas sieviešu.
Staļina nekaunību veicināja arī Rūzvelta personiskā labvēlība pret Kremļa “miesnieku”, un grūti pat pateikt, vai tā bija amerikāņu naivitāte vai varbūt nepietiekama informētība par patieso stāvokli Gulaga nometnēs. Bet Staļins Rūzveltam atlīdzināja ar to, ka ANO mītnei ieteica Ņujorku.
Nebūtu pareizi domāt, ka Rietumu līderi nebūtu domājuši par Baltijas likteņiem staļinisma jūgā. Vismaz Čērčils vēlāk atzinās, ka viņš jūtas ne visai omulīgi, domājot par savu piekāpību varmāku priekšā. Par Baltijas zemju likteni tālredzīgākais no britu politiķiem teicis: “Tā šī nāvējošā ķemme braukāja cauri Igaunijai, Latvijai un Lietuvai — šurp, turp un atkal atpakaļ. Tomēr par taisnību šaubu nebija: Baltijas valstīm jābūt suverēnām un neatkarīgām.”
Pašmāju vasaļu neizlēmība
Kara laikā Staļins neoficiālās sarunās ar sabiedrotajiem vairākkārt solījis lemt par to, lai Baltijas valstīm tiktu piešķirts satelītvalsts statuss, kas līdzinātos Polijas, Ungārijas un pārējo Austrumeiropas valstu ierobežotajai suverenitātei. Ja tobrīd Čērčils ar Rūzveltu, vēlāk Trumenu, būtu stingrāk uzstājuši, tad tā arī būtu noticis, un tas noteikti ļautu straujāk attīstīties gan mūsu ekonomikai, gan mazākā mērā mūs būtu skāris represiju vilnis. Faktiski Staļins bija pat ieinteresēts šādā izkārtojumā, jo tas komunistiskajam blokam dotu liekas 3 balsis Apvienotajās Nācijās. līdz pat sešdesmito gadu vidum visos balsojumos dominēja Rietumu demokrātijas, un Višinskis tad nemitīgi zākājās par “balsošanas mašīnu”. Potsdamā Staļins panāca tikai to, ka balstiesības ANO piešķīra arī Ukrainai un Baltkrievijai, tāpēc aukstā kara apstākļos Maskava izskatījās gandrīz pēc peramā zēna. Vilis Krūmiņš savulaik apgalvoja, ka Staļins vēl [ēc kara šo jautājumu ierosinājis Baltijas republiku vadītājiem, bet mūsu Kalnbērziņš pirmais lūdzies, lai Latviju patur savienoto republiku statusā (jo tad pašam mazāk galvassāpju). Lietuvas Sņiečkum, protams, bija citas bažas — jo vienīgi Maskavas paspārnē viņš varēja justies drošs, ka poļi nemēģinās atpazīt Viļņas apgabalu. Tā palika.
Bet varēja būt arī citādi, ja 1940. gada jūnijā Latvijas kompartijas priekšgalā nebūtu paguvis ierīkoties bailīgais Kalnbērziņš. Jo faktiskais komunistu vadonis bija Žanis Spure, kurš varas formēšanas brīdī vēl atradās cietumā. Spure nenoliedzami bija fanātisks ideālists, kurš no sirds ticēja taisnības ideāliem. Esmu daudzkārt runājis ar cilvēkiem, kuri Žani Spuri pazinuši personīgi, un pat nelabvēļi par viņu mēdza izteikties ar cieņu. Sarunā ar vairākiem rakstniekiem un Frici bergu konstatēju, ka Spure noteikti uzskatāms par pirmo nacionālkomunistu — gadus 15 vēl pirms Berklava. Un tieši tālab Kalnbērziņa grupējums Spuri sāka aizvien attālināt no varas virsotnēm, bet kara gados nosūtīja uz fronti. Spure sāka aizvien vairāk lietot alkoholu, kas 1943. gada maijā noveda pie traģiska iznākuma (it kā esot izdarījis pašnāvību).
Nevajag domāt, ka berklavs savās idejās bija vientuļš. Daļēji viņu atbalstīja Krūmiņš, Lācis, Kulpiņš, daudzi rajonu līmeņa sekretāri, arī no varas atstumtais Fricis Bergs ar domubiedriem. Būdami pie faktiskas noteikšanas, viņi būtu rīkojušies daudz savādāk, nekā to darīja Pelše, Ķīsis un Kalnbērziņš. Atkārtoju: Staļins jau bija gatavs piešķirt satelītvalsts statusu, jo vai gan citādi viņš būtu steidzies mums nošņāpt Abreni?
