Akciju sabiedrībai «Trikātas siers» kontrolpaketes turētājs nav mainījies. Tas joprojām ir Juris Kļaviņš.
Akciju sabiedrībai “Trikātas siers” kontrolpaketes turētājs nav mainījies. Tas joprojām ir Juris Kļaviņš.
19. marta “Ziemeļlatvijā” bija ziņa par to, ka “Trikātas siera” kontrolpakete jeb 56 procenti akciju nodota Rīgas piena kombinātam un “Limbažu piena” saimniekiem Atim Sausnītim un Ivaram Strautiņam, pretī saņemot uzņēmuma SIA “Minhauzena Unda” kapitāla daļas.
“Diemžēl iecerētais darījums izrādījās pārāk dārgs, tomēr beidzās ar abpusēji saimnieciski izdevīgu līgumu. Tas nozīmē, ka pienu no zemniekiem iepērk Rīgas piena kombināts, jo tādi līgumi tika noslēgti. Piena ražotāji ir apmierināti. Pienu savācam mēs, bet naudu maksā uzņēmums Rīgā,” skaidro J. Kļaviņš.
Trikātieši ar Rīgas kombinātu norēķinās pēc produkcijas pavadzīmēm un norunātajiem noteikumiem. Arī par produkcijas pārdošanu ir noslēgts sadarbības līgums, bet šajā aspektā neveicas, kā bija iecerēts.
Siera patēriņš samazinās
“Par piena iepirkšanu nav nekādu domstarpību, bet ar maksāšanu Rīgas piena kombinātam ir sarežģītāk. Siera noiets ir mazinājies, tāpēc prece iegulst noliktavu plauktos. Katram saprotams, ka siera cena ir tieši proporcionāla piena iepirkuma cenai. Tieši tāpēc siers ir kļuvis jūtami dārgāks,” skaidro J. Kļaviņš.
Acīmredzot vislielākie ieguvēji no iestāšanās Eiropas Savienībā ir zemnieki — saimnieki, kuriem pieder aramzeme un govis. “Trikātas siers” var izdzīvot, tikai izņemot naudu no patērētāja kabatas, bet viņa naudas maciņš nav kļuvis attiecīgi biezāks.
“Es īsti nesaprotu un man šķiet dīvaini, ka veikali lielās ar milzīgiem apgrozījumiem, lielveikali aizvien paplašinās. Rīgā, Krasta ielā, ir visas pasaules lielāko autofirmu pārstāvniecības. Pēc sludinājumiem var secināt, ka tirdzniecībā naudas plūsmas aizvien palielinās. Energonesēji kļūst aizvien dārgāki, bet pārdotie daudzumi nemazinās. Vai tiešām cilvēki sākuši taupīt uz piena produktu rēķina? Tas ir tiesa, ka pensionāri nevar atļauties patērēt sieru agrākajos daudzumos. Daļu līdzekļu “noēd” inflācija, bet neviens tā īsti nevar atbildēt uz jautājumu, kāpēc tā notiek. Uz šī fona kaimiņvalstis Lietuva un Polija piedāvā lētākus produktus,” prāto siera ražotnes vadītājs.
Lietuviešiem ir itin vienkārši iepludināt savu produkciju Latvijā, jo pārdošanas tīkls, piemēram, “VP Market” aizvien paplašinās.
Ar lielajiem ražotājiem jādraudzējas
“Pašlaik pašmāju preču tirgus lielā mērā balstās uz pircēju patriotisma — var pirkt lētākus citvalstu izstrādājumus vai dārgākus savējos. Vai tiešām Latvijas ražotāju darbs nav tik efektīvs kā, piemēram, igauņu kolēģiem?” it kā sev jautā J. Kļaviņš. Jautāts, kādu viņš redz sava uzņēmuma nākotni, speciālists, brīdi padomājis, atbild, ka viegli nebūs. Nevienam no mazajiem ražotājiem neklāsies viegli, turklāt jau ilgstoši visi mazākie ražotāji ir baidīti, ka viņiem Eiropā būs grūti izdzīvot. Latvijā lielākie ražotāji ir Rīgas, Preiļu un Limbažu kombināti. Mazos uzņēmumus tirgū aizvien “saspiež”. Lielajiem ražotājiem ieguldītās investīcijas ir jāatpelna, tāpēc arī viņi nevar atļauties savu produkciju pārdot lēti. J. Kļaviņš uzskata, ka sadarbība ar lielražotājiem ir izdevīga, jo var iekļauties lielākas naudas plūsmā. “Lielais brālis — Rīgas piena kombināts — ir kā buferis. Ja mums ir sakrājies daudz siera, esam mazākspējīgi maksāt par pienu, bet šajā gadījumā, kad zemniekam maksā Rīgas kombināts, jūtamies brīvāki. Nekad nav patīkami būt parādā lielajam brālim, bet viņš to piecieš un lielās naudas plūsmā to var atļauties,” skaidro J. Kļaviņš.
Vienmēr aiz ādas kaut kas jauns
Sadarbība ar Rīgas kombinātu sākās pagājušajā gadā, un situācija bija līdzīga, kāda tā ir pašlaik. Rīdzinieki sameklēja iespēju pārdot Trikātā uzkrājušos sieru. Iespējams, ka šogad būs tāpat. Vasarā piena ir daudz, turklāt tas viss jāpārstrādā. Rīgas piena kombinātā ir īpašs dienests, kas strādā noieta tirgus meklēšanā un paplašināšanā.
Trikātieši joprojām visvairāk strādā Krievijas un Rokforas siera ražošanā. Pavisam nedaudz izgatavo kausēto (karsēto) sieru. J. Kļaviņš saka, ka “vienmēr kaut kas jauns ir aiz ādas”, bet, kamēr nekas nav redzams, par to runāt pāragri. Izdomāt jaunas šķirnes vienmēr ir interesanti, bet ieviest tās ražošanā ir riskanti. Par iespējamo pieprasījumu var secināt no piedalīšanās dažādos degustēšanas pasākumos, arī Siera svētkos un tirgos. Tā ir ražotāju un pircēju tiešā saskarsme. Šādās reizēs pēc tradicionālajiem sieriem pat nav īpaša pieprasījuma, jo pircēji meklē kaut ko neparastu.
