Nesen dažu Veselības ministrijas ierēdņu izraisītā panika, kas noveda pie kārtējās pārtikas sāls izpirkšanas, vedina mūs uz skumjām pārdomām.
Nesen dažu Veselības ministrijas ierēdņu izraisītā panika, kas noveda pie kārtējās pārtikas sāls izpirkšanas, vedina mūs uz skumjām pārdomām.
Kam bija vajadzīgs informēt sabiedrību par it kā jau pieņemtiem Ministru kabineta noteikumiem, ja īstenībā runa ir tikai par dažu činavnieku galvās dzimušu projektu? Laikam taču pēc pagājušā gada sāls buma laikā iegādātajiem krājumiem cilvēki vēlāk pārāk maz pirkuši šo produktu, bet lielajām noliktavām vajadzēja atbrīvoties no lieka balasta. Un katrs pieprasījuma palielinājums liek celties arī cenām — tāds brīvā tirgus likums.
Kāda ministrijas darbiniece gandrīz ar niknumu televīzijas skatītājiem klāstīja, cik milzīgs deficīts Latvijas iedzīvotājiem ir jods, un šāds stāvoklis varot novest pie bērnu garīgās atpalicības un pat kretīnisma. Tāpēc visiem obligāti jālieto tikai jodētā sāls. Bet saceltā ažiotāža liecina, ka dažiem Veselības ministrijas ierēdņiem radusies vēlme sariebt savam ministram Gundaram Bērziņam, kura sāktās reformas medicīnas nozarē daudziem var nepatikt.
Patiesās un tēlotās rūpes
Nav divu domu, ka jods ir tā viela, kas cilvēka organismam absolūti nepieciešama. Kamēr ar šo jautājumu nodarbojas mediķi profesionālā līmenī, tikmēr viss kārtībā. Dakteriem taču nav sarežģīti noteikt, kam kādus produktus ieteicams lietot uzturā. Vieniem jāēd zivis, citiem jūras kāposti, bet vēl kādam labāk pie salātiem un zupām bērt jodu saturošu sāļumu. Vienīgi daži ierēdņi kopš padomju varas gadiem pieraduši, ka pats galvenais viņu uzdevums ir instrukciju un aizliegumu producēšana. Bet ierēdnis, kolīdz pārkāpj profesionālās nepieciešamības robežu, tūdaļ iebrauc politikas grāvī. Un cilvēku nevajadzīga tracināšana ir politisks jautājums, par ko parasti atbild ministrs.
Vedas domāt, ka tieši pašiem ierēdņiem, kuri šo jezgu sadarījuši, pilnvērtīgai smadzeņu darbībai visvairāk trūkst joda. Manuprāt, jūtams arī fosfora deficīts.
Bet ne jau Veselības ministrijas darbinieki vien spējīgi izdomāt kaut ko līdzīgu. Lasīt instrukcijas bez līdzdomāšanas prot daudzi.
Padomiskās domāšanas sindroms
Bija ziemas viesuļvētra. Uz ceļiem un elektropārvades līnijām tika sagāzti koki. Pēc tam kaut kur augšās radās doma, ka visus kokus tik un tik metru attālumā no ceļiem un elektrolīnijām jāzāģē nost. Citi gan iebilda, ka pārāk lieli klajumi var tikai pastiprināt vētras spēku, jo vējiem vairāk kur ieskrieties. Ir tapusi instrukcija vai lēmums, lasījis neesmu. Un ierēdņi jau rīkojas.
Nesen televīzijā rādīja, kur kādai ceļmalas viensētai zāģeri nozāģē visus aizsargstādījumus, ko saimniece savulaik izveidojusi, lai pasargātos no ceļa putekļiem. Nekādi milzu koki tur nav auguši, dažas ābeles un šis tas līdzīgs augumā. Un ceļu darbinieks, laikam jau kāds priekšnieks, pikti skaidroja, ka koki un krūmi auguši uz valstij piederošās zemes, tāpēc lai tā tante klusējot. Bet mājas iemītniecei tagad automašīnu saceltie putekļu mākoņi lien pa durvīm istabās.
Visdīvainākais tas, ka otrpus tam pašam ceļam biezā mūrī saauguši bezsaimnieka krūmi, kurus patiešām vajadzētu nokopt. Bet ceļu dienestā vairāk domā par to, kā sariebt kādam cilvēkam.
Lai cik gudri būtu likumi un instrukcijas, visus iespējamos gadījumus nav iespējams paredzēt. Problēmsituācijās vienmēr jāprasa padoms morāles normām, un tā ir joma, kur lieti noderētu ārstēšanās ar joda terapiju. Man pat nav saprotams, kā dažiem veciem ierēdņiem var izveidoties tik liels joda un fosfora deficīts, ja sociālisma gaišajā īstenībā viens no galvenajiem pārtikas produktiem bija jūru un okeānu audzējums. Bet var arī būt, ka daži veco laiku ierēdņi savulaik iedresēti instrukcijas lasīt pēc Hemingveja ieteikuma, proti, lasot čāpstināt līdzi lūpas.
Cenas pēc pavēles
Arī to esam pieredzējuši. Sevišķi tas izpaudās Brežņeva gados, kad maizei bija tik smieklīgi zemas cenas, ka starpību ik gadu piemaksāja no valsts budžeta. Kad šī nasta kļuva pārāk smaga, premjers Rižkovs ierosināja paaugstināt cenas maizei un citiem miltu izstrādājumiem. Bet Augstākās Padomes deputāti šo priekšlikumu noraidīja ar rēkoņu, Rižkovs pat aizvainojuma asaru norausa, drīz pēc tam aizejot no amata.
Kaut kas tāds mūsu brīvā tirgus apstākļos bija dzimis satiksmes ministra Šlesera galvā, kad viņš vēlējās ar pavēli pazemināt degvielas cenas. Laikam tomēr kāds atgādināja, kas notika Ukrainā, kad Timošenko noteica “cenu griestus” degvielai. Bet notika tas, ka pie degvielas uzpildes stacijām veidojās kilometriem garas rindas, gaidot uz brīnumu. Jo benzīna gluži vienkārši nebija.
Kaut ko līdzīgu izmēģināja arī Putins. Vispirms ministriem pieprasīja, lai tiktu apturēta maizes cenu celšanās. Kad maizes ražotājiem zuda peļņas iespējas, labība un milti lielā daudzumā tika eksportēti uz ārzemēm, un Putins atkal tērpināja ministrus, lai tiktu ierobežots eksports.
Ja atgriežamies pie Latvijas situācijas, arī mums jau vairāki maizes cepēji sola savu produkciju pārdot aiz robežām, kur maizes produkti trīsreiz dārgāki. Nekāda cenu regulēšana ar dekrētiem vairs nav iespējama, kaut padomiskā domāšana tik ļoti iesūkusies vecās paaudzes ierēdņu smadzeņu zemgarozā, ka būs vajadzīgs ļoti daudz joda, lai kaut ko mainītu.
Patērētāji ir divējādi: vieni pērk to, kas lētāks, citi — kas labāks. Lai ražotāji un tirgotāji darbotos godīgi, visās valstīs ir ne tikai valsts pārraudzības dienesti, bet ļoti lielu lomu uzņemas sabiedriskās organizācijas. Šādas organizācijas ir sabiedrības modrās acis un ausis, kas neļauj uzņēmējiem blēdīties. Latvijā šis sabiedriskās pašregulācijas mehānisms vēl ļoti vājš.
