234. turpinājums. Tikko vācieši prom, viņu vietā ievācās leiši, kuri pirms tam bija mituši lielā saspiestībā “Pļaviņās”.
234. turpinājums
* * *
Tikko vācieši prom, viņu vietā ievācās leiši, kuri pirms tam bija mituši lielā saspiestībā “Pļaviņās”. Izdalījušies pa divām mājām, viņi pildīja dzelzceļa tilta sargu pienākumus, pie viena veica arī regulārās kaujas mācības. Uz Mūsmājām pārcēlās arī pats vada komandieris, kuram bija redzamas kapteiņa zīmotnes. Kaut kā ļoti interesanti gadījās, ka gandrīz visi, izņemot kādus divus, prata latviešu valodu, tāpēc mums ar viņiem bija interesantāk. Tā vispār bija unikāla komanda, jo vairums prata runāt vācu un krievu valodā, daudzi arī poļu, bet kāds pāris — arī franciski vai angliski. Izglītoti ļaudis, pārsvarā no turīgu saimnieku ģimenēm. Bet vācieši viņiem neuzticējās, un vēlāk pierādījās, ka latviešiem izveidojās tikai viena kureliešu vienība, bet mūsu kaimiņiem tādi bija visi. Tāpēc leišu vienīgais lepnums skaitījās franču tipa garās šautenes ar piecām patronām katram, jo šāds bruņojums bijis arī pirmskara Lietuvas armijai. Arī ar pārtiku tilta sargi netika apgādāti pilnībā — atveda kaut kādu žurgu, izsniedza maizes kukulīšus, un tas bija viss. Bet leiši ātri vien iemanījās paši par sevi parūpēties. No tiem puišiem, kuri dzīvoja “Pļaviņās”, sevišķi izcēlās viens ļoti švītīgs vīrs uzvārdā Jaičko. Liekas, viņš nebija īsts lietuvietis, drīzāk polis vai jauktenis, bet no paskata īsts meiteņu siržu lauzējs. Viņa padeguni greznoja melnas ūsiņas, apģērbs vienmēr ideāli saposts, laiviņcepure draiski piešķiebta, bet pie vidusjostas mūždien karājās divas vācu “oliņas” — nelielas rokasgranātas, kas kaujās kalpoja galvenokārt panikas celšanai. Pārējie draudzīgi zobojās, “oliņu” granātas saistīdami ar nēsātāja uzvārdu.
Jaičko spēlēja bajānu, tāpēc vairākas reizes no Baltavas tika gādātas meičas un rīkoti danči. Bet galvenais bija tas, ka Jaičko lieliski pieprata kāršu spēles, tāpēc no vāciešiem prata iespēlēt gan grādīgos dzeramos, gan kādu zirdziņu ar visu pajūgu. Ar šo zirdziņu viņi devās vairākkārtējos sirojumos uz neseno kauju vietām pie Ērgļu Gaiļakalna un dzelzceļa stacijas, tur majora Ditjuka bataljona kritušajiem un savainotajiem karavīriem bija palikuši ļoti daudzi ieroči. Leišus visvairāk interesēja krievu automāti, bet ņēma arī vācu “šmeizerus” un pusautomātiskās patšautenes, rokas granātas un visādus citādus dzelžus. Savu sargājamo tiltu viņi īsā laikā apgādāja ar vienu krievu “Maksimu”, ar vienu čehu ražojuma balsta ložmetēju un pēdīgi tam visam pievienoja vācu “kaulu zāģi”, ko gan nepārtraukti remontēja. Drīz gandrīz katram glabājās kaut kur nobēdzināts kāds automāts ar apaļajiem patronu diskiem, bet Jaičko arī šoreiz parādīja, ka ir īsts švīts — viņam uz krūtīm ik vakaru greznojās Ļeņingradas ražojuma krievu automāts, kas izcēlās ar skaistāku dizainu un līku patronu magazīnu.
Turpmāk vēl
