Krievijas vienpusējā atteikšanās no robežlīguma ar Igauniju un uz šā dokumenta Maskavas pārstāvju uzlikto parakstu atsaukšana rada bažas, vai Baltijas valstu centieniem kādreiz panākt līguma parakstīšanu vispār ir kāda jēga.
Krievijas vienpusējā atteikšanās no robežlīguma ar Igauniju un uz šā dokumenta Maskavas pārstāvju uzlikto parakstu atsaukšana rada bažas, vai Baltijas valstu centieniem kādreiz panākt līguma parakstīšanu vispār ir kāda jēga.
Maskava ar savu rīcību nepārprotami ir pierādījusi, ka tai nekad un nevienā politiskajā darījumā nedrīkst uzticēties. Kaut arī Krievijas valdība itin bieži uzsver, ka tagad ir jauna valsts, kurai ar bijušo PSRS nav nekādu saistību, tomēr dzīvē ir saglabāti visi tās netikumi. Grūti pasaules politiskajā dzīvē atcerēties līdzīgu notikumu. It kā Krieviju būtu kāds apmānījis un parakstīšanai iesniedzis tekstu, kuru tā nezinātu. Par robežlīgumu šī lielvalsts ar Baltijas zemēm spriež jau no pagājuša gadsimta deviņdesmito gadu beigām. Ja atsauc atmiņā vēsturi, tad līdzības var saskatīt vienīgi jau pieminētās PSRS rīcībā. Proti, pirms Baltijas valstu okupācijas 1940. gadā PSRS oficiāli piedāvāja vienošanos tikai par karabāzu izveidošanu Baltijā. Kas notika vēlāk, visiem ir zināms.
Notikušais rāda, ka Krievija patiesībā nemaz nevēlas parakstīt robežlīgumus ar trijām Baltijas valstīm un, iespējams, tik drīz arī to negatavojas darīt. Ja Latvija līgumam nebūtu pievienojusi savu vienpusējo deklarāciju par Abreni, tad Maskava noteikti izdomātu citu iemeslu atteikumam. Igaunija visu it kā bija izdarījusi nevainojami, pat pieļāvusi kompromisus, lai tikai minēto dokumentu parakstītu. Tad nu Kremlim nekas cits neatlika, kā paziņot, ka tekstā ir jaušamas norādes, ka Krievija (PSRS) kādreiz okupējusi Igauniju. Tūlīt sekoja demonstratīva lūpas uzmešana un paraksta atsaukšana.
Šis Krievijas politiskais izlēciens apliecina, ka tā pret Baltijas valstīm ir ieņēmusi naidīgu pozīciju un nemaz to vairs necenšas slēpt. To var saprast arī, vērojot pieaugošās bijušo interfrontistu un krievu skolu aizsardzības štāba aktivitātes, proti, tās, iespējams, stimulē palielināts Maskavas finansējums.
Varam tikai pateikties Dievam, ka Atmodas sākumā Krievijā valdīja Boriss Jeļcins, nevis Vladimirs Putins, kurš pat nedomā par kaut kādu draudzīgu sadarbību ar tā saucamajām tuvajām ārvalstīm, bet savā darbībā atklāj stingru apņemšanos atjaunot impēriju. Atliek vienīgi cerēt, ka Eiropas Savienības gudrākie prāti būs pārāki par čekista gudro vājprātu.
