Vasarsvētkos dalmāciešu šķirnes kucīte Sorija kļuva par deviņu bezgala jauku, mīļu un kustīgu kucēnu māmiņu.
Vasarsvētkos dalmāciešu šķirnes kucīte Sorija kļuva par deviņu bezgala jauku, mīļu un kustīgu kucēnu māmiņu. Viņa ir ļoti gādīga — ja saimniece Ilze Vehi iedod pamieloties ar kādu kārumu, Sorija to vispirms aiznes kucēniem.
Sorijas īstais vārds ir Snowflake Perfect Choice. Ilze ar dēliem Sandri un Gintaru, sapratuši, ka tā nespēs suni saukt, izdomāja jaunu vārdu. Ilze ir angļu valodas skolotāja un sarunvalodā bieži lieto vārdu sorry (tulkojumā no angļu valodas — piedod). Ilzes kolēģe ieteikusi kucēnu nosaukt par Soriju.
Nevar iedomāties dzīvi bez dalmācieša
Ilze ar dēliem un Soriju dzīvo Ērģemē daudzdzīvokļu nama dzīvoklī. Sieviete pirms trim gadiem piepildīja senu sapni — Rīgas dalmāciešu klubā par 100 latiem iegādājās kucēnu ar brūniem plankumiem. Ilze pārliecinājusies, ka laucinieki īsti vēl nevar pieņemt to, ka par šķirnes suni jāmaksā tik liela nauda. Viņa ne mirkli nav nožēlojusi savu pirkumu un vairs nevar iedomāties dzīvi bez dalmācieša, jo mājdzīvnieks mobilizē un sakārto dzīves ritmu. Suņa saimniece mostas sešos no rīta, lai ietu rīta pastaigā. Lai Soriju uzturētu labā fiziskā formā un sagatavotu izstādēm, katru dienu ir jāsporto.
“Visi braucam ar velosipēdiem vismaz piecus kilometrus dienā, bet Sorija skrien blakus,” stāsta Sandris. Arī puikām ir pienākums staigāt ar Soriju, kā arī rūpēties par kuplo kucēnu saimi. Kucīte jau piedalījusies četrās izstādēs un saņēmusi teicamu novērtējumu.
Ilze uzskata, ka dzīvoklī ir iespējams turēt lielu suni, ja vien mājinieki piekrīt dzīves telpu dalīt ar vēl vienu pilnvērtīgu ģimenes locekli.
Pret dalmāciešiem jāizturas ar stingrību un mīļumu, jo viņi grib būt ģimenē galvenie un uzkundzēties cilvēkiem. Laikā, kad Sorija apmeklēja suņu skolu, viņa vispirms izkāvās ar pārējiem suņiem un tikai tad sāka apgūt jaunas gudrības.
“Sorija klausa tikai mani un Sandri, bet pārējos “neņem ausīs”. Jaunākais dēls arī šad tad var iziet ārā pastaigāties,” stāsta Ilze. Sorija ir ļoti greizsirdīga. Ja Ilze mīļojas ar dēliem vai kucēniem, tad suns noteikti ielīdīs pa vidu. Viņa ir ļoti uzticīga, modra un sargā savējos. Ilze atceras, ka, atgriežoties mājās pēc vairāku dienu prombūtnes, Sorija gulēja saimnieces gultā, bet apkārt bija salikusi Ilzes un puiku kurpes.
Mīlestības iznākums — ņipri kucēni
Pusotra mēneša vecie kucēni — pieci puikas un četras meitenes — nosaukti skanīgos vārdos: Dorbijs, Dagers, Drīma, Dārka, Domino, Donžuāns, Daira, Dīdžeja un Derbijs. Kucēni ir gan ar melniem, gan brūniem plankumiem. Mazuļu tēvs — dalmācietis no Tallinas — ir vairāku starptautisku konkursu laureāts ar melniem plankumiem.
“Sorijai ar nākamo kucēnu tēvu bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Ne vienmēr suņiem ir tik brīnišķīgas attiecības, kuru rezultātā dzimst veseli un ņipri kucēni,” priecājas Ilze. Viņa ievērojusi, ka cilvēkiem patīk arī brūnraibi dalmācieši. Pēdējā speciālajā dalmāciešu izstādē, kurā piedalījās arī Ilze ar Soriju, uzvarēja tieši tādi suņi.
Pavisam drīz mazie suņuki aizbrauks līdzi saviem jaunajiem saimniekiem. Drīma dzīvos Tallinā. Viens kucēns dzīvos tepat Valgā, bet cits brauks uz Smilteni. Daira paliks mājās kopā ar mammu un būs 12 gadu vecā Sandra suns. Ilze labprāt kucēnus, kuriem vēl nav pieteikušies saimnieki, pārdos labiem cilvēkiem. Sorijas saimniece ir Valmieras kennelkluba biedre, tāpēc viņai gadu pēc kucēnu pārdošanas jāseko līdzi viņu dzīves apstākļiem.
Katram sava bļodiņa
Kucēni dzīvo atsevišķā istabā, kur izgatavots īpašs nožogojums. Sandris pats izgatavojis interesantu barotavu — garu silei līdzīgu trauku, kurā ievietotas deviņas bļodiņas. Kucēni savstarpēji ir draudzīgi. Viņi ēdienreizēs cits citu netraucē. Sunīši ēd četras reizes dienā, bet saldajā ēdienā vienu reizi dienā našķojas ar mammas pienu. Ilze novērojusi, ka kucēni jau kopš dzīves pirmajām dienām savas dabiskās vajadzības nokārto vienā vietā, kur noklātas avīzes.
“Dalmāciešus var iemācīt kārtoties vienā vietā. Kucēnu vecumā tā darīja arī Sorija,” atklājusi Ilze. Gadījumā, ja Sorijai retu reizi gadās pieslapināt dzīvokli, viņa jūtas ļoti nelaimīga.
Kucēniem iežogojumā noliktas pāris rotaļlietas un Ilzes vecās kurpes, tās kucēni labprāt pagrauž. Viņiem ļoti patīk ieķerties Ilzes garo svārku malā vai arī puiku bikšu galos. Ja istabā parādās Sorija, kucēni viņai aplīp apkārt kā mazi dadzīši un draiskojas. “Ziemeļlatvijas” korespondentei palaimējās redzēt, kā kucēni pamodās brīdī, kad istabā pie viņiem ienāca Sorija. Ilze domā, ka kucēnu mammai būs grūti šķirties no saviem bērniem, bet viņa cer, ka Sorijai bēdas palīdzēs pārvarēt meita Daira. Jaunā māmiņa reizēm labprāt rotaļājas ar saviem bērniem — viņi kopā skraida gan iežogojumā, gan arī svaigā gaisā. Ja pastaigu laikā kucēniem tuvojas svešs suns, Sorija uzreiz metas viņus aizsargāt. Ar neuzticību viņa izturas arī pret kaķiem.
“Sorijai nepatīk vīrieši un iereibuši cilvēki. Viņa reti rej. Ja dzīvoklī ienāk, pēc suņa domām, neuzticams cilvēks, tad viņš atnācēju nelaiž ārā,” novērojusi Ilze. Naktīs un reizēs, kad puikas slimo, Sorija guļ blakus Sandrim. Ilze domā, ka suns cilvēkiem noņem negatīvo enerģiju. Reizēm, kad Ilze no skolas atnāk nogurusi un iztukšota, atliek tikai samīļoties ar Soriju. Tad uzreiz gribas atkal kustēties un kaut ko darīt. Ziemas mēnešos Sorija labprāt guļ zem segas, jo tā ir siltāk. Ilze uzskata, ka ģimenes mīlule ir izturīga un nav klīrīga, jo nebaidās iet pastaigās gan lielā salā, gan lietusgāzēs.
“Peldēties un mazgāties gan Sorijai nepatīk. Pirms izstādēm sunim tīrām zobus, un arī tas viņai ne īpaši patīk,” secina saimniece. Sandris atceras, ka ziemā viņš gandrīz pazaudējis Soriju, jo sajaucis viņu ar sniega kaudzi. Vasarā suni varot viegli ieraudzīt, bet ziemas dienu novakarēs viņš mierīgi var pazust no redzesloka. Pastaigājoties pa mežu, dalmācietis no savējiem neskrien prom, bet gan viņus sargā. Ja ceļā gadās ezis, tad Sorija viņu norej. Ieraugot stirnas vai zaķus, dalmācietis tos uzmanīgi vēro un neaiztiek.
Kopīgas ikdienas rūpes un savstarpējā mīlestība Ilzei ar dēliem ļauj dzīvi tvert bagātīgāk un skaistāk, jo viņi cits citu mīl un saprot.
