Daudzus gadus, apmeklējot Bitarkalna svētvietu kopā ar ekskursantu grupām, esmu brīnījies, kāpēc astronomiskā Metona cikla atzīmes saistītas ar Jāņu vakara saulrieta virzienu.
Daudzus gadus, apmeklējot Bitarkalna svētvietu kopā ar ekskursantu grupām, esmu brīnījies, kāpēc astronomiskā Metona cikla atzīmes saistītas ar Jāņu vakara saulrieta virzienu.
Tikai tagad, kad esam aizvadījuši pilnmēness Jāņu nakti, ataust iespējamā sakarība, jo vasaras saulgrieži mūsu sentēviem bija tik nozīmīgs notikums, ka viedākie priesteri tieši šīs nakts svinēšanas sakarībā prata ievērot astronomisko Metona ciklu, pēc kura svarīgākās ar debesu spīdekļiem viedējamās parādības mēdz atkārtoties reizi 18 gados. Šī atskārsme liek noprast faktu, kāpēc latviešu tālie senči, nebūdami augstās skolās izglītoti, prata ar pavisam vienkāršiem novērojumiem izsecināt tās kosmiskās likumības, kuru izprašanu nereti esam piedēvējuši tikai “seno civilizāciju tautām”. Lieku reizi pierādās, ka latvieši par saviem sentēviem mēdz būt pārāk negatīviski noskaņoti.
Bet vai tad šodien ir citādi?
Vispārēja vaimanāšana
Bebūtu pareizi sacīt, ka par dzīves grūtībām un nejēdzībām esam pasākuši vaimanāt tikai gados pēc neatkarības atgūšanas. Ja Staļina diktatūras apstākļos atklāti savas domas izpaust uzdrīkstējās retais, tad Brežņeva stagnācijas periodā vaimanāšana auga augumā, kaut režīma patiesos pamatus vispārējais negatīvisms skāra reti. Nupat pirmssvētku dienā veikala triju cilvēku garā rindā sastapu agrāko laiku pārdevēju, un tad kopā atcerējāmies, ka astoņdesmitajos gados līdzīgā situācijā rinda stiepās pat uz ielas. Bet, lūk, tantīte tagad paver veikala durvis un pikta noburkšķ, ak, atkal rinda priekšā. Vai tad tiešām viss senais rūgtums jau aizmirsies, ka gribas purpināt pilnīgi nevietā?
Faktiski ir tā, ka savas valdības lamā visur pasaulē, atšķiras tikai motivācija un niknuma pakāpe. To jau pat Šveiks sacījis, ka kritīs tā valdība, kas paaugstinās cenas alum. Tomēr negatīvisma kultivēšanai Latvijā ir mazohisma raksturs, jo šajā procesā ar īpašu aizrautību piedalās faktiski visi plašsaziņas līdzekļi. Pat avīžu un televīzijas ziņu bloks, kas aicināts sniegt tautai bezkaislīgu informāciju, faktiski tiek virzīts uz selektīvu negatīvās informācijas meklēšanu. Aizbildinājums ir tāds, ka tauta pieprasa sensācijas un skandālus.
Ir arī atsevišķu avīžu un žurnālistu īpaša angažētība. Tipisks piemērs ir “Neatkarīgās” atkarība no Ventspils naudas poda turētājiem, tāpēc nav numura, kurā netiktu rīkoti uzbrukumi ģenerālprokuroram. Atcerēsimies, ka tieši Lemberga sāktās kampaņas dēļ Maizītis amatā tika pārvēlēts pirms laika, tomēr pārtraukt valsts prestižam nevēlamo naida kampaņu neizdevās. Patiesība ir varbūt kādi pieci procenti, bet viss pārējais ir žurnālistu, sevišķi Paidera, piemuldējums.
Un tā: valdība mums pati sliktākā pasaulē, ierēdņi blēži, ārsti kukuļņēmēji, juristi pērkami, policisti nekam nederīgi, bet gudrā un visu saprotošā tauta mirst badā. Viss ir slikts bez jebkādiem izņēmumiem, tāpēc atliek tikai braukt projām no sūda Latvijas.
Kaut Valsts prezidente ne visiem pa prātam, viņas uzruna Saeimas plenārsēdē preses slejās atzīta par apsveicamu. Jo tika sacīti “skarbi vārdi”, kas dažiem valdības vīriem nepatīk. Ja Vīķe-Freiberga būtu paslavējusi kādu vienu, tad žurnālisti meklētu argumentus, lai šādu apgalvojumu apstrīdētu.
Vaimanas par notikumiem Briselē
Daudzas valdības, lai pieklusinātu sev adresēto kritiku, cenšas tautu pārliecināt, ka pie visām nelaimēm vainojami ES birokrāti Briselē. Ja citviet tas atgādina priekšvēlēšanu retoriku, tad Latvijā visa noliegšanai ir klīniskas izpausmes. Vieni vaimanā, ka tagad Eirosavienībai gals klāt, jo divas tautas noraidījušas nesaprasto konstitucionālo līgumu un, lūk, arī tuvāko gadu budžets nav apstiprināts. Un vaimanā arī tie, kuri faktiski gaida ES izjukšanu, aizmirstot faktu, ka divi pasaules kari sākušies Eiropas sašķeltības apstākļos.
Lai avīžnieki varētu pa īstam izrakstīties, ir vajadzīgi konflikti, karus ieskaitot. Vai tāpēc Eiropas valstīm vajadzētu būt absolūti vienādām savā attieksmē pret Ūnijas iekšējām problēmām? Nav taču nekāda PSRS, kur visām republikām bija tikai jāpiebalso Kremļa nolēmumiem. Briseles birokrātija ir pārvaldes forma, kuru grūtos kompromisos veido pašas dalībvalstis. Vecās lielvaras negrib atteikties no gadu desmitos iemīļotām privilēģijām, bet ekonomiskā situācija pasaulē paģēr jaunu pieeju daudzās jomās. Nav labi, ja strīdi ievelkas, bet varam droši galvot, ka kompromisi tiks atrasti. Demokrātijā tā notiek. Vispirms nokārtosies budžeta jautājumi, un notiks tas daudz ātrāk, nekā krauc kraukļi. Tas gan nenozīmē, ka nekas nemainīsies, jo izmaiņas noteikti būs, bet, pirmkārt, tās nebūs par sliktu Latvijai un, otrkārt, dramatisku raksturu ES likteņi var pārdzīvot, tikai sākot ar 2012. gadu. Bet pastardiena tā noteikti nebūs, ja par to neliks domāt paredzamās dabas katastrofas.
Ja Latvijai gaidāmas nepatikšanas, tad vistiešākajā veidā tās var sagādāt kaimiņš Austrumos. Ieskaitot savu monopolstāvokli uz energoresursiem, gāzes cenas ieskaitot. Un krievu lāča kaitināšanā nav galvenā loma nenoslēgtajam robežlīgumam, šeit nejauksim ieganstu ar cēloni. Kremlis Latvijai grib atriebties galvenokārt par ASV prezidenta runu Rīgas vizītes laikā. Šantāža vienmēr bijusi bizantiskās politikas sastāvdaļa. Jautājums — cik ilgi to pacietīs pārējā pasaule.
Valdības krīzes gaidīšana
Latvijā kopš Godmaņa laikiem nav bijusi neviena valdība, kurai netiktu pareģots ātrs gals. Tagadējā Kalvīša valdība patiesi liekas sadiegta kā senatnīgs lupatdeķis, domstarpības gadās vai katru pārdienu, tāpēc premjeram maz atliek laika nopietnām problēmām, kamēr jāgludina atsevišķu kabineta locekļu nesaskaņas. Nav runa par parastu diskusiju, kad tiek meklēti labākie risinājumi, pārāk bieži izspīlējas koalīcijas partiju ambīcijas. It kā jau šoruden notiktu jaunas vēlēšanas. Un ne jau Tautas partija un “Jaunais laiks” vien spēj iztikt bez kašķiem, arī Zemnieku savienība un Pirmā partija jūtas kā tādi, bez kuriem Ministru kabinets sabruktu.
Šajā gaisotnē nepelnīti lielu troksni izsauc pieņēmums, ka Kalvīša valdības gāšanas gadījumā par premjeru tikšot Šlesers. Jāteic, ka avantūriskā Roberta Leščinska dēls Ainārs Šlesers arī bez akadēmskās izglītības sasniedzis miljonāra statusu, un viens no viņa sapņiem patiešām ir premjera amats. Tomēr draudzība ar prezidentes bērniem (kopā darbojoties Attīstības aģentūrā) nav tā zelta zivtiņa, kas spētu piepildīt šādas vēlmes. Tāpēc atļaušos sacīt, ka Šleseram premjera amatu neredzēt gluži kā Putina noslēptās ēzeļa ausis.
Visticamāk un loģiskāk būtu domāt, ka tagadējais Ministru kabinets, kaut tālu no vēlamā ideāla, līdz nākamā gada rudenim “nodienēs”, jo cita koalīcija maz iespējama. Ir reālas cerības, ka 9. Saeimas sastāvs būs krietni bagātāks ar jauna tipa profesionāliem politiķiem.
