Šopavasar pasaules uzmanības centrā nokļuva Vidusāzijas valsts Uzbekistāna.
Šopavasar pasaules uzmanības centrā nokļuva Vidusāzijas valsts Uzbekistāna. Tās austrumu reģionā, Ferganas ielejas pilsētā Andižanā 13. maijā sākās sacelšanās pret prezidenta Islāma Karimova režīma patvaļu un valstī valdošo nabadzību. Nemieri ar aptuveni 700 bojāgājušajiem ierakstīti vēsturē kā asiņainākie Uzbekistānā kopš Padomju Savienības sabrukuma.
Tieši tobrīd, kad sākās sacelšanās Andižanā, Uzbekistānā atradās trīs ģeogrāfi no Latvijas — Zintis Varts, Andris Klepers, Mareks Kilups — ar mērķi kājām šķērsot daļu Kizilkuma tuksneša.
Par cilvēku slaktiņu Fergānas ielejā viņi uzzināja no īsziņām, kuras sūtīja draugi no Latvijas. Citu objektīvu informācijas avotu nebija. Pilsētās visas interneta kafejnīcas tajās dienās bija slēgtas.
Saņemtās īsziņas izskaidroja to, ko latvieši redzēja Uzbekistānā — bruņumašīnu klātbūtni, vietējo iedzīvotāju mobilizāciju, bruņotus miličus lielajās pilsētās.
Minimālā alga — seši dolāri
Uzbekistāna ir valsts ar aptuveni 27 miljoniem iedzīvotāju. No viņiem 85 procenti ir musulmaņi. Valstī jau 14 gadus valda prezidents Islāms Karimovs, un viņa režīms ir viens no represīvākajiem visā Vidusāzijā, ņemot vērā faktu, ka šis reģions jau tā nevar lepoties ar demokrātijas tradīcijām.
Latviešu ģeogrāfi Uzbekistānu iepazina 14 dienās, šķērsojot eksotisko zemi kājām, ar vilcienu un sabiedrisko transportu, sarunājoties ar vietējiem ļaudīm un vērojot viņu sadzīvi. Nakšņoja teltīs vai guļammaisos zem klajas debess.
Lai gan vietējie ir nabadzīgi (minimālā mēneša alga — seši ASV dolāri), Uzbekistāna ir viesmīlīga un ārzemju tūristiem ļoti lēta zeme, secina Zintis. Turienes ļaužu nabadzība faktiski ir Uzbekistānā īstenotās politikas rezultāts, jo zeme ir bagāta. Tajā ir zelta, naftas un dabasgāzes atradnes, citi derīgie izrakteņi un kokvilnas plantācijas.
Ievērības cienīga ir valsts vēsture un daba. Zintim Uzbekistāna vispirms saistās ar Kizilkuma jeb Sarkano smilšu tuksnesi (smiltis tajā no attāluma šķiet sarkanas), Lielo zīda ceļu un tā pērlēm — senajām pilsētām Buhāru, Samarkandu un Hivu, Amudarjas upi ar daudzajiem kanāliem, izžūstošo Arāla jūru un Ferganas ieleju. Ceļojuma laikā latviešu ģeogrāfi Fergānas ielejā neiekļuva tur sākušos nemieru dēļ. Uz ieleju ved tikai viens ceļš pāri šaurai kalnu pārejai.
“Mums zelta daudz, bet to neredzam”
Latviešu ģeogrāfi Uzbekistānas galvaspilsētā Taškentā ieradās ar tiešo lidmašīnas reisu no Rīgas, pateicoties tam, ka uzbeku aviokompānija “Uzbekistan Airlines” atvērusi jaunu aviolīniju Taškenta – Rīga – Ņujorka.
Vidusāzijas lielpilsēta latviešus jau maija sākumā sagaidīja ar pamatīgu svelmi, attaisnojot teicienu “karsts kā Taškentā”.
Lai šķērsotu uzbeku zemi gandrīz visā tās platumā no galvaspilsētas austrumu daļā līdz Arāla jūrai ziemeļrietumos, latviešu trijotne ar vilcienu vispirms devās uz Navoji pilsētu, bet pēc tam — ar sabiedrisko autobusu uz Učkudukas pilsētu.
Tie, kuri piedzīvojuši Padomju Savienības laikus, varbūt vēl atceras tolaik populāro dziesmu “Učkuduk — tri kolodca” (tulkojumā no krievu valodas — trīs akas). Tā apdzied šo Kizilkuma tuksneša vidū uzcelto pilsētu. Učkudukā mīt apmēram 41 tūkstotis iedzīvotāju. Dzeramo ūdeni viņiem sūknē pa caurulēm no aptuveni 500 kilometru attālās Samarkandas un uzkrāj rezervuāros. Ūdens vietējos urbumos ir sāļš. Kas attiecas uz jau minētajām trīs akām, tad pilsētā ir piemineklis “Tri kolodca”. Tā autors — kāds igauņu tēlnieks.
“Kāds klejotājs, kurš šajā apvidū pirmais apmetās uz dzīvi, izurbis trīs akas, lai katram viņa bērnam būtu sava. Bet pašu Učkuduku sāka celt tikai 1958. gadā kā urāna un zelta ieguves pilsētu,” stāsta Zintis. “Padomju Savienības laikā pilsēta ilgus gadus bija slēgtā zona, kurā nevarēja iekļūt, nešķērsojot posteņus ar dokumentu pārbaudēm. Urāna ieguve tur beidzās pirms aptuveni 10 gadiem, bet apkārt pilsētai joprojām redzami neaizbērti karjeri. Ainava paveras dīvaina — kā pilsēta uz Mēness. Daudzi no Učkudukas brauc projām, jo tajā nav ko darīt. Ievērojām, ka daudzdzīvokļu mājām logi aizlīmēti ar papīru spožās saules dēļ. Reti kuram vietējam ir saulesbrilles, taču mēs bez tām nevarējām iztikt. Saules gaisma mūsu acīm tur ir pārāk žilbinoša.
Učkudukas apkārtnē joprojām iegūst zeltu. Lielākās raktuves ir Zarafšanas pilsētā, kuras Karimovs pārdevis amerikāņiem. Uzbekistāna zelta ieguves ziņā ir 10. vietā pasaulē, taču, kā mums teica kāds uzbeks, “mums zelta ir ļoti daudz, bet mēs to neredzam”. Viņi dzīvo nabadzīgi. Minimālā alga ir seši dolāri mēnesī, bet vidējā — 12 līdz 15 dolāri. Uzbeku naudas vienība ir sumi. Valūtas maiņas punktos pretī izsniedz banknošu kaudzes. 100 sumi mūsu naudā ir pieci santīmi. Lielākā banknote ir 500 sumi jeb 25 santīmi.
Učkudukas tuvumā apskatījām Kulkudukas ciemu, bijušo kolhoza centru, no kuras netālu atrodas Irlira kalns — viena no augstākajām virsotnēm Kizilkuma tuksnesī. Kolhoza galvenā nodarbošanās bijusi aitkopība un kamieļu audzēšana. Vietējie stāsta, ka citos kolhozos algas nav maksātas pat piecus gadus. Ganiem par darbu maksā ar ganāmpulka aitām.
Braucot projām no Kulkudukas, busiņā sastapām kādu vietējo, kurš veda pārdot pavisam mazu jēriņu ādas. Pasaulē kažoki no jērādām maksā ļoti dārgi. Dzīvnieku aizstāvji protestē pret tik mazu, tikai pāris nedēļu vecu jēriņu vardarbīgu nokaušanu, taču, visticamāk, protesti neko neietekmēs. Šāda nodarbe vietējiem ir iztikas avots. Viņi to dara un droši vien darīs arī turpmāk.”
Tuksnesī naktī izlaiž kravas vilciens
Lai uzsāktu gājienu cauri Kizilkuma tuksnesim, latviešu ģeogrāfiem bija padomā piepilsētas vilciens, kas pietur tuksneša vidū.
“Ierodoties stacijā, uzzinājām, ka piepilsētas vilciens tajā dienā nekursē,” atceras Zintis. “Vakarā ap pulksten 19 garām brauca vilciens no Dušanbes uz Astrahaņu, taču mazās stacijās tas diemžēl nepietur. Sarunājām ar stacijas maiņas dežurantu, ka naktī drīkstēsim iekāpt preču vilcienā un vēlāk izkāpt tuksneša vidū. Gaidījām turpat stacijā. Ar vietējiem aprunājāmies par politiku, par dzīvi. Cilvēki sūdzējās, ka par kokvilnas stādīšanu nevarot nopelnīt, jo kavējoties algu izmaksa. Vakarpusē, kad aizgāja vilciens Dušanbe – Astrahaņa, mums piesējās transporta milicis. Lika uzrādīt dokumentus. Izrādās, lai varētu staigāt pa tuksnesi, ar vīzu nepietiek. Vajag arī speciālu atļauju. Skaidrojām, ka konsuls mums to neteica, taču milicis pretī savu — viņi apsargājot katru kvadrātmetru uzbeku zemes. Beidzot atļāva palikt stacijā pa nakti, bet otrā dienā esot jāsadabū vajadzīgā atļauja. Taču nākamā bija svētku diena — 9. maijs. Paredzējām, ka iestādes būs slēgtas, un nolēmām naktī doties projām ar preču vilcienu bez atļaujas.
Iedevām stacijas dežurantam trīs dolārus un sarunājām, ka vilciens mūs izlaidīs Buzunbai stacijā tuksneša vidū, apmēram 120 kilometrus no Učkudukas.
Tuksnesī devāmies nākamās dienas rītā. Katrs nesām līdzi 15 litrus ūdens. Rēķinājām, ka uz 10 kilometriem vajag izdzert litru ūdens.
Viegli nebija jau pirmajā dienā. Iznāca daudz svīst, un no organisma pamatīgi izdalījās sāļi. Vakarā, kad aizgāju gulēt, šķita, mēle līp pie aukslējām.
Ejot cauri tuksnesim, karstāko laiku no pulksten 11 līdz 15 pavadījām ēnā zem telts nojumes. Tādā svelmē iet nevar, jo organisms pazaudētu ļoti daudz šķidruma.”
Latvieši tuksnesī pārbiedē klejojošu ganu
Vasaras vidū tveice Kizilkuma tuksnesī sasniedz pat plus 50 grādu, bet ziemā termometra stabiņš noslīd līdz mīnus 20 grādiem.
Šajā tuksnesī nav tikai smiltis. Vietām ir akmeņi. Līdzenumi mijas ar augstāku reljefu. Tuksneša veidošanās procesā nesadēdējušie ieži slejas pat 800 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Kizilkumā aug dažādi augi. Ir sava dzīvnieku valsts. No tās pārstāvjiem latviešu ģeogrāfi redzēja bruņurupučus, indīgas čūskas un vaboles, piemēram, skarabejus, kuri izcēlās, lielā ātrumā veļot mēslu pikas. Senajā Ēģiptē skarabejus uzskatīja pat par svētām vabolēm. Vērojot, kā viņi pa tuksnesi ripina mēslu lodes, ēģiptieši domāja, ka arī zemeslodei liek griezties kāds milzīgs skarabejs. Prāvu varānu latvieši redzēja tikai mirušu guļam uz kāda ceļa.
“Vietējiem delikatese ir bruņurupuči,” stāsta Zintis. “Vietējie māca, ka bruņas jāplēš nost dzīvam bruņurupucim. Tikai tad viņu vāra un pēc tam cep. Gribējām vienu bruņurupuci apēst, taču nebija, ar ko noplēst čaulu. Piedevām mūs atrunāja Garais (Mareks Kilups). Uzspēlēja uz jūtām, un bruņurupucis palika dzīvs.”
Nakšņojot teltī, labi var dzirdēt, kā, norietot saulei un kļūstot vēsākam, sāk rosīties tuksneša iemītnieki. No rīta, pirms apaut zābakus, tie vispirms jāizkrata un jāpārbauda, vai naktī kāds tajos nav ielīdis.
Tuksnesī latvieši sastapa klejojošos ganus jeb čabanus un vienu no viņiem pamatīgi pārbiedēja. Ieraugot bārdainos svešiniekus, gans domājis, ka pretī nāk vahabīti (musulmaņu kaujinieki), un pat gribējis piesolīt kā atpirkšanās maksu pāris aunu. Pārskatīšanās notikusi tāpēc, ka uzbeki bārdu neaudzē, skaidro Zintis.
Klejotāji tuksnesī tagad jurtas sākuši sliet dzelzceļa staciju tuvumā. Stacija nozīmē ūdeni un elektrību.
Vienu jurtu apskatīja arī latviešu trijotne. Saimnieki viņus uzņēma viesmīlīgi. Pacienāja ar tēju un izrādīja savu mājokli. Vienā jurtā noris sadzīve, bet otrā ir guļamtelpa. “Laipni, smaidīgi cilvēki. Iespējams, daudzi no viņiem pat nezina, ka citur dzīvo citādāk,” pieļauj Zintis.
Jūra izžūst, un smiltīs sarūs kuģi
No tuksneša latviešu ģeogrāfi iznāca pie Amudarjas upes Uzbekistānas – Turkmenistānas robežas tuvumā. “Nebija norādes, ka tā ir pierobežas zona,” atceras Zintis. “Devāmies uz upi peldēties, taču uzradās robežsargi un palūdza mūs aiziet. Labi, ka nepaņēma ciet uz dokumentu pārbaudi.”
Tālāk ar autobusu ceļotāji devās uz Hivu Amudarjas upes otrā krastā, ievērojot, ka tiltu pār upi apsargā.
Hiva ir viena no slavenajām Lielā zīda ceļa pilsētām. Apkārt vecpilsētai saglabājušies vareni mūri. Pilsētā ik uz soļa ir vēstures pieminekļi. Pateicoties ģeogrāfiskajam izvietojumam tuksneša nomalē, Hivu senatnē nav pakļāvuši svešzemju iekarotāji. Tikai 19. gadsimta nogalē Krievijas impērijai izdevās uzveikt neatkarīgo Hivas hanu.
Netālu no Hivas atrodas liela pilsēta Nukusa — Karakalpastānas autonomās republikas galvaspilsēta. No turienes ar autobusu var nokļūt Muinakā. “Tā ir pilsēta, kur vēl 60. – 70. gados krastus skaloja Arāla jūra un kur kādreiz atradās zivju fabrika, kūrorti un sanatorijas,” stāsta Zintis. “Tagad jūra no pilsētas atkāpusies apmēram120 kilometru attālumā. Redzējām bijušos jūras krastus un smiltīs iegrimušus, sarūsējušus kuģus. Kad jūra atkāpās, cilvēki izraka kanālu, lai kuģi varētu nokļūt līdz zivju fabrikai. Daudzi kuģi tā arī palika kanāla malā smiltīs. Fabriku slēdza pirms trijiem gadiem. Tagad vietējie gana lopus, kaut arī zāle tur diez kāda neaug. Mainoties klimatam, apmēram 60 procenti iedzīvotāju slimo ar tuberkulozi. Mums stāstīja, ka vietējā slimnīca ir pārpildīta. Kopējais iespaids par pilsētu ir nožēlojams. Paradokss, ka Muinakā izlikti plakāti ar demagoģisku saukli “Kokvilna — mūsu nākotne”.
Arāla jūra izžūst, jo tajā ietekošā Amudarjas upe pa ceļam izsīkst, apūdeņojot tuksnesī ierīkotos kokvilnas un labības laukus. Jau padomju laikā Turkmenistānā izraka Karakuma kanālu, kas paņēma ļoti daudz Amudarjas ūdens. Rezultātā ūdens līdz Arāla jūrai neaiztek. Arāla jūras Ziemeļu daļā, kur atrodas Kazahstāna, ietek Sirdarja, tāpēc kazahiem kāda daļa no jūras palikusi. Daudzi baidās, kas notiks, ja Arāla jūra turpinās izžūt. Jūrā atrodas Vozroždenijes sala. Cilvēki stāsta, ka padomju laikā tur mēģināts izgatavot bioloģiskos ieročus. Ja salu vairs neapskalotu ūdens, uz sauszemi pārceltos žurkas un citi salas dzīvnieki, un vietējie baidās, ka tam varētu būt sliktas sekas.”
No vietējās tabakas griežas pasaule
Lai no Nukusas nokļūtu uz Lielā zīda ceļa seno pilsētu Buhāru, latviešu trijotne ar cilvēkiem un mantām pārblīvētā pasažieru autobusā pavadīja 11 stundas, šķērsojot tuksnesi. Autobuss, tāpat kā vairākums Uzbekistānas ceļos redzamo transportlīdzekļu, nāk no šajā zemē izvietotās korejiešu autorūpnīcas “Daewoo” konveijera, piebilst Zintis.
Buhāru viņš raksturo kā neaprakstāmi skaistu, senu pilsētu ar daudziem kultūrvēstures pieminekļiem, mošejām un minaretiem. Vienīgais, kas tajā, tāpat kā citās lielajās Uzbekistānas pilsētās tracinājis, ir uzbāzīgie taksisti. Tūristus viņi rausta aiz rokas un cenšas aizvilkt uz savu taksometru. Lai viņus atšūtu, uz taksistu jautājumu, uz kurieni aizvest, Zintis atbildēja: “V Kabul.” (tulkojumā no krievu valodas — uz Kabulu)
Vakarā ar vilcienu latvieši no Buhāras devās uz Samarkandu, kas senatnē bija slavenākā Lielā zīda ceļa pilsēta.
“Fantastiski!” iespaidus raksturo Zintis. “Izcils ir Samarkandas tirgus ar Austrumu saldumiem, garšvielām, augļiem, dārzeņiem. Tas, kā tur notiek tirgošanās, ir jāredz. To nevar aprakstīt. Par cenu ar pārdevējiem ir jākaulējas, bet vecu vai sliktu preci viņi nekad nepiedāvās. Kamēr kaulējies, pa vidu nāk klāt tadžiku vai turkmēņu bēgļi, arī mātes ar bērniem, un ubago naudu.
Vakarā aizgājām uz Redžistānas mošeju, kur dzīvojuši mullas un viņu audzēkņi. Ēkas tumsā izgaismo. Franču, uzbeku, angļu un krievu valodā stāsta Redžistānas vēsturi. Ļoti iespaidīgi. Ne velti tur bija daudz ārzemju tūristu autobusu.
Samarkandā nobaudījām vietējo tabaku — samaltu, zaļganu pulveri, ko viņi nevis smēķē, bet bāž zem mēles. Rīt nost nedrīkst. Tabaka jāpatur mutē un jāspļauj ārā. Esot baigais kaifs. Mums tas izpaudās tādējādi, ka sāka griezties pasaule. Gribējām šo pulveri atvest uz Latviju, tomēr, kā mums skaidroja, tā esot trešās pakāpes narkotika. Negribējās Rīgas lidostā nokļūt kontaktā ar muitnieku suni. Uzbekistānā viņi savu tabaku lieto uz nebēdu. To brīvi var nopirkt tirgos.”
Ceļojuma pēdējā dienā ģeogrāfi atgriezās Taškentā, no kurienes dažādu tautību kompānijā izlidoja uz Rīgu.
“No Taškentas uz Ņujorku caur Rīgu lido daudz ebreju un indiešu,” ievērojis Zintis. “Atpakaļceļā mūsu reiss aizkavējās par stundu un 10 minūtēm, jo vienam ebrejam nebija kārtībā papīri iekļūšanai Amerikā. Viņam lika atstāt lidmašīnu, bet pārējie ebreji sabuntojās, izsauca kādu valsts ierēdni, kas nokārtoja visus vajadzīgos papīrus, droši vien par attiecīgu samaksu.”
