Pirms Līgosvētkiem man bija izdevība kopā ar nelielu Latvijas reģionālo laikrakstu žurnālistu grupu pabūt Beļģijā un Nīderlandē.
Pirms Līgosvētkiem man bija izdevība kopā ar nelielu Latvijas reģionālo laikrakstu žurnālistu grupu pabūt Beļģijā un Nīderlandē. Par iespaidiem Eiropas Komisijā un Eiropas Parlamentā taps plašs materiāls, bet par redzēto pie zemniekiem Nīderlandē vēlos pastāstīt tūlīt, kā saka, uz karstām pēdām. Ar interesi braucām pie zemnieka, kurš audzē īpašas šķirnes slaucamas aitas. Ieraugot saimniecību, biju nedaudz izbrīnījusies, jo par paraugsaimniecību to nevarēja nosaukt. Liekot kāju, bija jāuzmanās, lai neiekāptu mēslos. Zemnieks labprāt daļu sava dārgā laika veltīja mums, lai pastāstītu un parādītu saimniekošanas metodes. Kā izrādās, aitas slauc līdzīgi kā govis. Mēs, žurnālisti, kuri Latvijā bijām redzējuši fermas, kas tapušas ar Eiropas Savienības strukturālo fondu atbalstu, bijām izbrīnīti, jo Latvijā tās ir daudz tīrākas un sakoptākas. Nīderlandes zemnieku acīmredzot daudz neuztrauca zirnekļu tīkli pie griestiem un mēslu pikuči uz grīdas. Arī pudeles, kurās satek izslauktais piens, no tīrības nelaistījās. Toties telpa, kurā saimnieka dēls no aitu piena gatavoja sieru, gan bija tīra. Atšķirībā no latviešu zemniekiem nīderlandieši iespēju robežās paši cenšas pārstrādāt pienu. Sieram no aitu piena vietējā tirgū ir liels pieprasījums. Zemnieki to ražo ar piedevām — nātrēm, papriku, ķiplokiem un pētersīļiem. Sieru iecienījuši arī tūristi. Viņi, ieraugot izkārtni, labprāt apmeklē zemnieka sētu. Un kāpēc gan zemniekam nepārdot savu saražoto produkciju un tūristiem to neiegādāties bez veikalu uzcenojuma? Zemniekam bija arī zirgu pansija. Tas Nīderlandē ir ļoti pieprasīts pakalpojums, jo gandrīz katrai ģimenei pieder pa kādam skaistam dzīvniekam. Veikalu plauktos varēja ieraudzīt arī produkciju, kas tapusi no zirgu gaļas, bet restorāni piedāvāja smalkus ēdienus.
Mums bija izdevība viesoties arī pie govkopju ģimenes, kuras pārziņā ir vairāk nekā 250 raibaļu. Viņu saimniekošanas metodes ir līdzīgas mūsējām, tikai atkal viņi no piena ražoja sieru. Tā garša ir līdzīga Latvijā ražotajam “Krievijas sieram”. Siera ražotni pārzināja sieva, bet lopu kopšanu un slaukšanu — vīrs. Fermā bija iekārtota simpātiska tirgotava, kurai vienaldzīgs paiet garām nevarēja neviens. Katrs, kurš nopirka sieru, dāvanā līdzi saņēma siera lāpstiņu ar saimniecības reklāmu. Nīderlandes zemnieki ir lieliski apguvuši mārketingu un prot ieinteresēt tūristus iegriezties viņu lauku sētās.
