Šis skumjais stāsts ir par mūsdienu Sprīdīti — jaunu meiteni. Atšķirībā no drosmīgā zēna viņa laimi meklēt devās uz svešu un tālu dienvidu zemi.
Šis skumjais stāsts ir par mūsdienu Sprīdīti — jaunu meiteni. Atšķirībā no drosmīgā zēna viņa laimi meklēt devās uz svešu un tālu dienvidu zemi. Brauciens beidzās laimīgi, ja vien par laimi var uzskatīt atgriešanos mājās bez santīma kabatā, toties ar drūmām domām un neticību cilvēkiem.
Vairāku apsvērumu dēļ neminēšu meitenes īsto vārdu, jo viņa dzīvo mazpilsētā, kur cits citu pazīst. Meitene piekrita anonīmai intervijai tikai tāpēc, lai brīdinātu darba meklētājus par briesmām, kādas iespējams piedzīvot svešā zemē.
Ar cerībām — uz Itāliju
Dacei lēmums par braukšanu uz Itāliju bija jāpieņem trīs dienu laikā. Par lidmašīnas biļeti turp bija parūpējies jaunais saimnieks, kas meitenei solīja oficiantes darbu bārā. Dace lēmumu par došanos prom no mājām pieņēma nešauboties, jo Itālijā jau gadu uzturējās kāds radinieks. Ar viņa starpniecību tad arī meitenei uzradās darba piedāvājums.
“Pirms tam radiniekam biju aizsūtījusi savu fotogrāfiju. To viņš bija parādījis savam darba devējam, kurš uzreiz piedāvāja darbu bārā,” atceras Dace. Viņa sevi raksturo kā cilvēku, kurš uzticas pārējiem, īpaši tuviniekiem. Šis bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņai tik sāpīgi nācās apdedzināties. Dacei neienāca ne prātā doties uz kādu no iestādēm un pārbaudīt, vai vispār eksistē firma, kurā viņa turpmāk strādās. Arī radinieks izrādījās tikpat lētticīgs un pat nepainteresējās, vai netālu no viņa darbavietas ir bārs, kur strādās viņa jaunā un izskatīgā radiniece.
Pēc laimes — ar sešiem eiro kabatā
Dace, neko ļaunu nenojauzdama, sakravāja ceļasomu, atvadījās no ģimenes un draugiem un ar sešiem eiro kabatā devās piepildīt savu senloloto sapni — kaut nedaudz nopelnīt naudu, lai varētu dzīvot kā pilnvērtīgs cilvēks, nevis mūždien kauties ar naudas trūkumu. Itālijā kādas lielas pilsētas lidostā viņu nesagaidīja radinieks, kā pirms tam viņš bija solījis, bet gan darba devējs. Tikai tagad Dace aptver, kāpēc nepilnus 30 gadus vecais tumsnējais vīrietis viņu cieši bija nopētījis. Dacei ar itāli uz nākamo dzīvesvietu — nelielu ciematiņu — bija jābrauc vairāk nekā 200 kilometru. Aizbraucot uz turieni, meiteni aizveda pie radinieka, kurš dzīvoja mazā istabiņā kādas vēl neatvērtas rūpnīcas ēkā.
“Tur bija divas gultas, galds, krēsls un radio. Mazgājāmies rūpnīcas dušās,” atceras Dace. Telpas nabadzību un šaurību viņa ievēroja tikai pēc pāris dienām. Pirmajās dienās Dace radiniekam stāstīja par notikumiem dzimtajā pilsētā, tāpēc laiks aizskrēja nemanot. Kā vēlāk sarunās noskaidrojās, radinieks darba algu nebija saņēmis jau četrus mēnešus. Uz Daces jautājumu, ko viņš ēd un kā dzīvo, vīrietis stāstīja, ka saimnieks pērkot gan pārtiku, gan cigaretes. Vīrietis strādājis ar cerību, ka kādu dienu saimnieks par darbu samaksās visu nopelnīto naudu.
Pēc dažām dienām pie Daces pienācis jaunais itālis un aicinājis kāpt mašīnā. Neko ļaunu nedomādama, viņa iekāpusi. Jaunā sieviete aizvesta uz nelielu hoteli kalnos. Un tad sākās viņas dzīves ļaunākais murgs — Dacei piedāvāja kļūt par prostitūtu.
Bērt sāli uz vaļējas brūces
Patiesībā Dace nevēlas par to runāt un īpaši stāstīt, jo tas būtu līdzīgi, kā bērt sāli uz vaļējas brūces. Ja viņa nepiekristu šai, viņasprāt, pretīgajai un pazemojošajai nodarbei, itālis ar brāli izpildītu savus draudus — viņu kopā ar radinieku aizvestu kalnos un pamestu vienus. Otrs variants — abus latviešus izmestu uz ielas bez iztikas līdzekļiem. Dace pieļauj, ka jau tad vajadzēja bēgt, bet tobrīd viņa bijusi tik ļoti apjukusi, ka nav sapratusi, kā rīkoties. Dace Itālijas pilsētās jau bija paspējusi redzēt bomžus, pārsvarā ukraiņus, kuri vairākus mēnešus dzīvoja uz ielas.
“Es biju nobijusies līdz nāvei. Manī bija tāda apātija — ne es vairs domāju, ne manī bija jūtas. Jutos līdzīgi robotam — bez jebkādām emocijām,” atceras Dace. Viņai ar klientu bija jāpavada stunda. Lai gan klients saimniekam maksājis 200 eiro, meitenei suteners atmetis 20 eiro. Viņš teicis, ja Dace būs mīļa un paklausīga, viņai būs viss — daudz naudas un jauns apģērbs. Dacei tas nav bijis arguments, kāpēc būtu jāpārdod sava miesa. Vairākas reizes itālis Daci vedis uz lielveikalu un iepirkumu ratos ļāvis likt visu, ko sirds kāro.
“Es ņēmu tikai maizi, jo nevēlējos viņam būt parādā, lai vēl vairāk tiktu ievilkta viņa tīklos,” atzīstas Dace.
Vienalga uz kurieni, tikai prom no elles
To, ka itāļi šajā netīrajā biznesā ir iesācēji, Dace saprot tikai tagad. Viņai izdevās vairākas reizes piezvanīt uz mājām un par visu pārdzīvoto pastāstīt tuviniekiem. Dace īpaši uzmanīja savu pasi, jo baidījās, ka to neatņem, tad viņa nekad nenokļūs mājās. Ja itāļi būtu bijuši piesardzīgāki, tad Daci un viņas radinieku atstātu bez sakariem.
Daces tuvinieki Latvijā meklēja palīdzību tiesībsargājošās instancēs. Viņas mamma varonīgi cīnījās, lai meitu izrautu no apātijas un piespiestu rīkoties tā, kā viņa būtu rīkojusies Latvijā.
“Mamma man teica, ka jābēg. Vienalga, uz kurieni, tikai prom no tās elles,” stāsta jauniete. Par to, ar ko nodarbojās Dace, radinieks pat nenojauta. Viņai bija kauns stāstīt. Šajā laikā Dace rakstīja dienasgrāmatu, lai kaut cik mēģinātu izdzīvot savas dvēseles mokas. Kad Dace atkal bija aizvesta prom, radinieks bija izlasījis meitenes uzrakstīto un visu sapratis. Viņš bija gatavs bēgt kopā ar jauno radinieci.
Vilcienos brauc par zaķi
Nabadzīgajā istabiņā atstājot pāris drēbju gabalu un nedaudz kosmētikas, Dace kopā ar radinieku naktī devās nezināmā virzienā. Viņiem bija jānokļūst vienalga kādā dzelzceļa stacijā un jābrauc uz Milānu. Bēgļi kājām nogāja vismaz 20 kilometru.
“Naudas mums nebija ne graša. Vilcienos braucām par zaķi,” atceras Dace. Bēgļiem palīdzējusi kāda latviete, kura dzīvo Itālijā. Par to bija parūpējusies meitenes māte. Dace par sievietes un viņas vīra itāļa nesavtīgo rīcību atceras asarām acīs, jo viņi kaut nedaudz spējuši atgriezt ticību dzīvei un cilvēkiem. Nedēļa, ko Dace ar radinieku pavadīja pie tautietes, pagājusi kā sapnī. Viņi nedaudz paceļojuši pa Ziemeļitālijas skaistākajām vietām un daudz runājuši. Dacei uz neilgu laiku pat izdevies aizmirst pārdzīvoto pazemojumu un šausmas. Pienācis brīdis, kad Dace kāpusi autobusā, kura galamērķis bija Rīga. Viņa atzīstas: tikai iebraucot Latvijas galvaspilsētā, jutusies pilnīgi droša, ka viņai nekad vairs piespiedu kārtā nebūs jādara tas, ko pati nekad nav vēlējusies.
Pašlaik Dacei dzīve iegājusi mierīgākās sliedēs. Sākumā meitenei bijis bail pat iziet uz ielas, bet tagad viņa spēj jau pasmaidīt un nebaidīties no katra nepazīstama pretimnācēja. Meitene ir apmeklējusi dažādus medicīnas speciālistus, lai būtu droša par savu turpmāko veselības stāvokli. Viņa cenšas nedomāt par pārdzīvoto, lai nesāpētu sirds par savu lētticību. Dace pieļauj, ka nekad vairs nedosies uz ārzemēm, jo tur piedzīvotais bijis pārāk nežēlīgs un sāpīgs.
