231. turpinājums. Naktī arī gandrīz visi aizbrauca Ērgļu virzienā ar žļerkstošajām kāpurķēžu mašīnām, mājās palika tikai kādi trīs vai četri.
231. turpinājums
Naktī arī gandrīz visi aizbrauca Ērgļu virzienā ar žļerkstošajām kāpurķēžu mašīnām, mājās palika tikai kādi trīs vai četri. Un pavisam agri no rīta, kamēr vēl migla nebija nokritusi, pagalmā iebrauca motocikls ar diviem vāciešiem un vienu galīgi nosmulētu krievu tankistu blakusvāģī. Tūdaļ pagalma vidū tika nolikta mazgājamā bļoda ar smaržīgām ziepēm, un sagūstītais krievs sāka mazgāties. Visi vācieši, kas tobrīd atradās uz vietas, sastājās melnajam krievam visriņķī, labsirdīgi zobojās par Ivana melni notriepto seju, kur vienīgi baltie zobi un acu āboli gailēja kā gaišas oglītes, un tulks tikko jaudāja visu pārtulkot. Ivans par tādu laipnu uzņemšanu jutās gauži samulsis. Kad lielie netīrumi bija nomazgāti, Ivanu nosēdināja uz soliņa un kārtīgi sabaroja. Pēc tam iesēdināja kulbā un atkal kaut kur aizveda, jo bija ieradies kāds cits motocikla braucējs un žestikulēdams kaut ko skaidroja. Pagāja pusdienas laiks, un Ivanu atveda atpakaļ, atkal tikpat melnu kā velnu. Atkal mazgāšanās procedūra un sātīgas pusdienas. Un tūdaļ jau arī kļuva skaidrs, kāpēc tāda notikumu secība, jo, ellīgi rēkdams, mūsu pagalmā iebrauca sagūstītais krievu tanks ar baltu lupatu stobrā. Izrādījās, ka kaujas laikā pretinieka tanks sabojājies, un neitrālajā joslā bruņumašīnas mehāniķis bija palicis, lai mēģinātu saremontēt niķīgo motoru. Tur arī ticis sagūstīts. Tā kā vācieši gribējuši pārbraukt mājās ar tanku, sākuši paši remontēt, bet nav tikuši galā ar svešādo tehniku, tāpēc meklēja rokās sagūstīto “Ivanu”. Remonts beidzies sekmīgi, un nu visiem lielas gaviles. Pa vaļējo lūku arī mēs izpētījām visu iekšpuses situāciju. Nedaudz iekoduši, pāris vāciešu tanku aizbrauca Baltavas stacijas virzienā, tur aizveda arī sagūstīto mehāniķi. Vēl pagalmā iebrauca smagā automašīna, no kuras pie rijas sienmalī nokrāva veselu kaudzi ar munīcijas kastēm — no tanka izceltie lielgabala lādiņi garās, mirdzoša misiņa patrončaulās. Ne visai tīkama mantība tika iegūta. Es pēc kara šāviņus izņēmu, pulveri izmantoju puiku blēņām, bet kādas četrdesmit tukšās čaulas aizvedu uz krāsaino metālu pieņemšanas punktu. Tīri labu naudiņu saņēmu. Man liekas, ka vairāki šāviņi vēl tagad glabājas, bumbu bedres veidotajā mārkā nogremdēti.
Diemžēl reti simpātiskie kara inženieri pēc dienām četrām aizbrauca. Bija skumji šķirties no tik inteliģentiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē jutāmies visai lielā drošībā.
Kad atceros tovasar pieredzēto, man vienmēr gribas salīdzināt divus tik diametrāli pretējus karavīru tipus.
Turpmāk vēl
