Nupat Tartu universitātes Ģeoloģijas institūta radiokarbona laboratorijā datēja (noteica vecumu) Valkas novadpētniecības muzejam dāvināto vienkoka laivu.
Nupat Tartu universitātes Ģeoloģijas institūta radiokarbona laboratorijā datēja (noteica vecumu) Valkas novadpētniecības muzejam dāvināto vienkoka laivu. Drīz to iekonservētu pēc ekspozīcijas pārkārtošanas varēs apskatīt muzeja saimes ēkā.
“Laivai bija nodrupuši daži koka gabaliņi, un ar tiem fiziķiem pietika, lai pēc analīzes pasacītu, ka laiva ir 515 gadu veca. Iespējamā kļūda uz abām pusēm ir 30 gadu. Tas nozīmē, ka laiva izgatavota 15. gadsimta beigās,” priecājas Valkas novadpētniecības muzeja krājuma glabātāja Aija Priedīte. Pēc laivas izcelšanas no ezera, tās vecums tika novērtēts vizuāli — ne vairāk par diviem gadsimtiem.
Izmanto radioaktīvā oglekļa metodi
2004. gadā A. Priedīte uzrakstīja projektu “Vienkoka laivas konservēšana un datēšana” un iesniedza Latvijas Kultūrkapitāla fonda finansētai mērķprogrammai “Valsts atbalsts nacionālās nozīmes projektiem Latvijas reģionos”. Projektu atbalstīja un piešķīra visu prasīto summu. Krājuma glabātāja uzskata, ka šī laiva ir viens no visvērtīgākajiem priekšmetiem muzejā.
Datēšana notika ar radioaktīvā oglekļa metodi. Šī metode ir universāla arheoloģiskajos izrakumos atrasto organisko vielu vecuma noteikšanā. To 1946. gadā atklāja amerikāņu fizikālķīmiķis Villards Libijs.
Konservēšana notika veiksmīgi
Laiva ir izvilkta no Niedrāja ezeru grupas pēdējā austrumpuses ezera pagājušā gada aprīlī. Novadpētniecības muzejs joprojām ir pateicīgs VAS “Latvijas valsts meži” Austrumvidzemes mežsaimniecība. Laivu atrada viņu valdījuma teritorijā un uzdāvināja muzejam. Priecīgo vēsti par atrasto laivu paziņoja Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta vecākais eksperts Aldis Liepiņš.
Laivas konservēšana un žāvēšana sākās tūlīt pēc tās izcelšanas no ūdens. Izcelšanā piedalījās arī Latvijas Etnogrāfijas brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais un Latvijas Vēstures muzeja restaurācijas nodaļas vadītāja Sarmīte Gaismiņa. Viņas vadībā notika laivas restaurācija. Laiva divus mēnešus bija ietīta polietilēna plēvē. Ik pēc laika sprīža to attina un koksni pamazām piesūcināja ar polietilēnglikolu. Tiklīdz koksne bija piesūcināta, laivu iztina no plēves un piepildīja ar smilšu maisiem, lai tā nezaudētu formu. Pašlaik viens laivas gals vēl nav īsti izžuvis, jo laika apstākļi žūšanai nebija labvēlīgi.
Laivu izgatavo četrās dienās
Domājams, ka no ezera dzelmes izceltā laiva bija paredzēta makšķerēšanai un cilvēku pārvadāšanai ilgstošu palu laikā. Enciklopēdijās rakstīts, ka laivu būve Latvijā bija cieši saistīta ar zveju un ūdensputnu medībām. Ezeru un upju krastos dzīve bez laivas nebija iedomājama. Līdz 20. gadsimta sākumam izgatavoja divu veidu laivas — dēļu un no resna apses vai priedes bluķa. Muzejā esošā laiva ir izgrebta no priedes bluķa. Nelielā svara dēļ iecienītāks bija vienkocis. Ar to varēja peldēt arī pret straumi. Dziļās vietās to vadīja ar airi, bet seklumā — ar kārti. Lielākajos vienkočos varēja braukt pat septiņi cilvēki. Smiltenes pusē atrastā laiva ir 4,6 metrus gara un 0,5 metrus plata. Vienkoka laivu izgatavoja ar dažādiem vienkāršiem rīkiem no paša mežā vecā mēnesī cirsta koka. Katrs zemnieks to varēja izdarīt 3 – 4 dienās. Vidzemē šādas laivas atrod ļoti reti.
