Strencēnieša Jāņa Kaģa tēvs bija Jānis, arī vectēvs bija Jānis. Dēlam gan izvēlēts cits vārds — Vilnis, bet paaudžu vārda saikni turpina mazdēls Jānis.
Strencēnieša Jāņa Kaģa tēvs bija Jānis, arī vectēvs bija Jānis. Dēlam gan izvēlēts cits vārds — Vilnis, bet paaudžu vārda saikni turpina mazdēls Jānis.
“Jāņi ir mani mīļākie svētki. Vienmēr tiek gaidīti,” atzīst sirmais vīrs. Vakar viņš svinēja savu 76. dzimšanas dienu.
Kad tuvojas vārdadiena, Jānis Kaģis uz daudzdzīvokļu namu, kurā dzīvo, katru gadu atved meijas un izpušķo kāpņu telpu. “Lai visi jūt, ka ir Jāņi. Taisnība ir, ka tie ir visas tautas svētki.”
Jāņus iemīļo Ulmaņlaikā
Sirmajam vīram Līgo diena un Jāņi sirdī iekrituši bērnībā, pirmskara Latvijas laikā. “Kad beidzās Kārļa Ulmaņa laiki, man bija 12 gadu. Biju puika, tomēr tas, kā Jāņus svētīja un kā līgoja Ulmaņlaikā, palika prātā. No tā laika tos ļoti gaidu.”
Jāņa tēvam bija lauku mājas tepat Valkas rajonā. Toreiz tas esot bijis Trikātas pagasts, tagad — Plāņu pagasts.
“Atceros, uz līgošanu tēva mājās katru gadu sabrauca radi. Uzkalnā kurināja ugunskurus un līgoja. Reiz, kad biju sešus vai septiņus gadus vecs puika, pieaugušie iegāja iekšā, bet es paliku pie ugunskura kopā ar citiem puikām. Sākām skriet un lēkt tam pāri. Kā skrēju, tā man aizlika kāju priekšā, aizķēros un iekritu ugunskurā. Apdega rokas un kājas. Lielas čulgas bija. Atceros, mani veda pie daktera. Tas viss palicis prātā kā spilgts piemērs no Jāņiem.”
Esot arī citas atmiņas par Jāņu svinēšanu bērnībā. Arī tāda aina: pamatīgi līst lietus, bet kaimiņš brauc zirga pajūgā un spēlē garmošku. Jau apmēram nedēļu pirms Jāņiem lauku mājās lielos kublos brūvēja alu, glabāja pagrabā un vēlāk mucas veda no vienas viensētas uz otru, par to puikām bija liels prieks.
“Tas bija kaut kas citādāks par ikdienu. Vēlāk, krievu laikā, kad alu veikalos nevarēja dabūt, pats to taisīju. Pasutināju graudus, pieliku raugu un cukuru. Astoņdesmitajos gados pēc alus braucu uz Brenguļu brūzi. Lai to dabūtu, jau no pulksten četriem rītā stāvējam rindā,” atceras Jānis Kaģis.
Jūnijs — jubileju laiks
Nu jau tradicionāli savu vārdadienu viņš svin kopā ar bērnu ģimenēm tepat Strenčos — Gaujas malā vai zem jumta — atkarībā no tā, vai ir lietus vai nav. Kad Jāņa sieva vēl bija šaisaulē, tad svētki svinēti arī viņu mājās.
50 uz 50 — par piedzīvotajiem Jāņiem un lietu teic Jānis. Ja līst, tad Jāņu naktī gulēt viņš dodas ātrāk, bet citādi paliek augšā līdz saullēktam.
“Kad aiziet Jāņi, tad šķiet, ka vasara ir cauri. Šovasar dabā pirmsjāņu laiks ir ļoti skaists. Pavasaris bija auksts un vēls, tāpēc tagad daba laikam tik strauji sasparojusies. Viss aug un zied,” priecājas gaviļnieks.
Jānim Kaģim ir divi bērni — meita Sarmīte un dēls Vilnis — un pieci mazbērni — Alvis, Līga, Jānis, Una un Artis.
Jūnijs esot viens liels jubileju laiks. Pašam dzimšanas diena, mazdēlam Artim — vārdadiena, mazbērniem dvīņiem Līgai un Jānim — arī vārdadiena, dēlam Vilnim — dzimšanas diena.
Hobiji — tuba un dārzs
Ikdienā Jānis Kaģis strādā akciju sabiedrībā “Strenču MRS” Ūdriņu darbnīcās par atslēdznieku jeb motorzāģu remontētāju un ķēžu asinātāju.
Strenču mežsaimnieku uzņēmums ir viņa darbavieta jau 56 gadus. Pirmos 36 gadus Jānis bija šoferis, bet pēdējos 20 gadus atbild, lai mežstrādniekiem būtu kārtībā motorzāģi. Tos varot kaut vai nakts laikā ar aizvērtām acīm izjaukt un saskrūvēt.
Brīvajā laikā Jānis Kaģis pūš tubu Strenču pūtēju orķestrī. Tur klarneti spēlē arī viņa mazmeita Līga.
Savukārt mazdēls Jānis tubas spēlē jau ir profesionālis. Šovasar viņš beigs otro kursu Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Vectēvs stāsta, ka mazdēls spēlējot Jūrmalas orķestrī un Vidzemes orķestrī un, kad ir laiks, nākot palīgā arī strencēniešiem.
“Mazdēlam ir griba un muzikālā dzirde,” priecājas vectēvs. “Kad viņš bija mazs, nāca man līdzi uz koncertiem un mēģinājumiem. Iepatikās, un sāka mācīties mūzikas skolā.”
Arī pats seniors aktīvi muzicē. Maija nogalē Strenču pūtēju orķestra sastāvā viņš uzstājās Vācijas pilsētā Saidā pavasara svētkos.
Otrs Jāņa hobijs ir dārzs. Viņš audzē sīpolus, kartupeļus, zemenes, bet siltumnīcā — tomātus un gurķus. Dārzā aug arī puķes, ogu krūmi un ābeles. “Lauku puika būdams, esmu pieradis pie zemes. Man vajag pa zemi rušināties.”
