Otrdien Smiltenē ar gājienu un piemiņas brīdi pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” atcerējās komunistiskā režīma laikā represētos ļaudis.
Otrdien Smiltenē ar gājienu un piemiņas brīdi pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” atcerējās komunistiskā režīma laikā represētos ļaudis.
Pasākumu rīkoja Smiltenes novada politiski represēto apvienība “Trimdinieks” sadarbībā ar pilsētas domi un kultūras un sporta centru.
“Ziemeļlatvija” ievēroja, ka, tāpat kā iepriekšējos gados, uz atceres brīdi ieradās maz cilvēku. Tie, kuri atnāca, lielākoties bija vecākā gadagājuma ļaudis.
Kāpēc tas tā, savā uzrunā ar klātesošajiem pārdomās dalījās Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs Normunds Celmiņš.
“Domāju, katram no mums ir vēlme, lai šeit būtu vairāk cilvēku, turklāt dažādu paaudžu,” viņš teica. “Varbūt ir sajūta, ka skola un baznīca pārāk maz uzrunā, aicina un audzina. Taču cik daudz mēs paši esam par to stāstījuši un runājuši ar saviem bērniem vai mazbērniem? Ko tas dos, ja mācīs skola, baznīca, pilsēta un valsts, bet paši klusēsim? Domāju, daudz auglīgāk ir katram to stāstīt savās mājās, bet skola un baznīca mūsu teikto papildinās.”
Pirms gājiena uz “Sašķelto ģimeni” kāds zēns taujājis, kāpēc baznīcā zvana. Mācītājs skaidro, ka šādi baznīca pievērš kaut kam uzmanību. Šajā gadījumā tā rosinājusi cilvēkus atlicināt kaut pusstundu laika tautas pārdzīvotā piemiņai, lai “mēs iemācītos aptvert, ka pienākumu vienmēr būs pietiekami daudz, problēmu arī nekad nebūs mazāk, bet ir lietas, kurām atrast laiku ir mūsu pienākums”.
Piemiņas brīdī klātesošos uzrunāja arī Smiltenes pilsētas domes priekšsēdētājs Ainārs Mežulis, politiski represēto apvienības “Trimdinieks” vadītājs Dāvis Kampe un skolotāja Daiga Ērmane. Dzeju lasīja Zina Bērza, represētie Ilga Graudiņa un Jānis Kampe. Viņš deklamēja paša sacerētu dzejoli “Sapņi” uz Sibīriju izsūtīto bērnu māšu piemiņai. Bērnudārza “Vālodzīte” pedagoģes uz piemiņas brīdi atveda vairākus bērnudārzniekus. Bērni skaitīja tautasdziesmas un kopā ar pieaugušajiem ap “Sašķelto akmeni” aplika ozollapu vītni — visu paaudžu simbolisku veltījumu tiem izsūtītajiem, kuri no Sibīrijas mājās vairs nepārradās.
“Ir svarīgi saglabāt paaudžu pārmantojamību. Laiks rit, un cilvēku, kuri pārdzīvojuši represiju šausmas, paliek arvien mazāk. Tāpēc ir svarīgi, lai tautas likteņa lappuses piemiņā saglabātu šodienas bērni un jaunieši,” atzīst Smiltenes domes priekšsēdētājs.
“Kad aiziesim aizsaulē, bērni pat nezinās, kas tas ir bijis un kur, jo daudzi skolotāji par to nerunā,” pieļauj politiski represētā Ilga Graudiņa no Blomes pagasta. Viņu izsūtīja 1945. gadā 15 gadu vecumā, kad Ilga vēl mācījās Cesvaines vidusskolā. Latvijā viņa atgriezās pēc 10 gadiem.
“Mani uz Sibīriju izsūtīja, jo tētis bija aizsargu vadītājs,” atceras I. Graudiņa. “Tēva brālis Piebalgā bija komunists. Tētis ar manu brāli aizbrauca uz Piebalgu un nedomāja, ka ciet paņems mani. Mani aizsūtīja uz Madonas cietumu, tad uz Centrālcietumu. Līdz pat sprieduma paziņošanai cerējām, ka mūs izlaidīs, jo nejutām sevī vainu. Jāņu vakarā mūs sadzina teļu vagonos. Tur bija sievietes ar maziem bērniņiem, kuri nomira ceļā. Bija gados vecākas sievietes, kurām dēli bija mežabrāļi. Viņas teica, ka atpakaļ vairs neatgriezīsies, bet savus dēlus nekad nav nodevušas un nenodos.”
Sibīrijā pārdzīvoto nevarot aizmirst. Sirds sāp vienmēr, un esot jādomā, kāpēc tas tā notika. Kad I. Graudiņa par tā laika notikumiem stāstījusi saviem mazbērniem, viņi teikuši: “Babiņ, tu tak laikam kaut ko esi izdomājusi, vai tad tiešām tā bija?” Bet esot bijis.
“Kad runāju ar bērniem, vienmēr viņus aicinu mīlēt vecākus, savu Dzimteni un būt skaistiem arī dvēselēs, ne tikai no ārpuses,” atklāj I. Graudiņa.
Savukārt piemiņas brīža rīkotājus viņa rosina nākamajā gadā sarīkot politiski represētajiem kopīgu atmiņu pēcpusdienu kādā no Smiltenes kafejnīcām, kurā pēc piemiņas brīža viņi varētu dalīties atmiņās un dziedāt vecās dziesmas.
