Tās pārmaiņas, kam bija sakars ar PSRS sabrukumu un neatkarības atgūšanu, galvenajos vilcienos beigušās. Ja neskaita etnisko problēmu un psiholoģisko pieradumu pie “vecās kārtības”.
Tās pārmaiņas, kam bija sakars ar PSRS sabrukumu un neatkarības atgūšanu, galvenajos vilcienos beigušās. Ja neskaita etnisko problēmu un psiholoģisko pieradumu pie “vecās kārtības”.
Situāciju mainīja Eiropas Savienības (ES) un NATO papildināšana ar jaunām dalībvalstīm, jo pārējā pasaule ar to ir atzinusi mūsu gatavību darboties pēc brīvā tirgus un demokrātijas standartiem. Bet jau pirms vairākiem gadiem dzejnieks Leons Briedis rakstīja, ka tā ES, kurā iestāsimies, vairs nebūs tā pati, kāda pastāvējusi agrāk.
Kaut ikdienā to īpaši nejūtam, gan ES, gan visa pasaule kopumā nostājusies uz radikālu pārmaiņu ceļa. Varam vīpsnāt par tiem pareģiem, kuri sludināja drīzu pasaules galu, bet arvien vairāk cilvēku sāk saprast, ka “pasaules gals” ir tikai līdzšinējās civilizācijas noriets un jaunas civilizācijas, kas balstīsies uz garīgajām vērtībām, rašanās.
Pārmaiņas apgādē ar energoresursiem
Daudz runājam par ekonomikas un finanšu sistēmas globālo raksturu, bet tajā pašā laikā pasaulē valda nevienmērīga valstu un tautu attīstība, kad līdzās pārticībā tūkstošajam un izlepušajam miljardam dzīvo vismaz pusotra miljarda cilvēku, kuru dzīvi raksturo galēja nabadzība un gara tumsonība. Augstu dzīves līmeni nosaka galvenokārt iedzīvotāju nodrošinājums ar energoresursiem — naftas produktiem, gāzi, elektrību. Daudzu ekonomistu aprēķinus jauc negaidītais ekonomikas izaugsmes temps Ķīnā un Indijā. Un notiek tas, ka jauni rūpniecības uzņēmumi, transports un sadzīves tehnika patērē aizvien vairāk enerģijas. Ķīna plāno strauji palielināt elektroenerģijas ražošanu, jo tās nepietiekamība ir bijis galvenais bremzējošais ekonomikas faktors. Tomēr uz pasaules procesiem vislielāko ietekmi atstāj straujais pieprasījums pēc naftas. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nafta, kas pirms gadiem septiņiem maksāja 12 dolārus mucā (barelā), tagad jau sasniedz 55 dolāru robežu. Līdz ar naftas produktu sadārdzināšanos ceļas cenas arī dabasgāzei. Un sekas ir transporta un preču sadārdzinājums.
Taisnības labad gan jāteic, ka daži procesi noris vairāk uz baumu un emociju viļņa, piemēram, valūtas kursu svārstības. Par zināmu nervozitāti liecina tas, cik strauji pieaug cenas zeltam.
Nevienmērīgā valstu attīstība noved pie izkropļota tirgus. Par to liecina Eiropas uztraukumi saistībā ar lēto Ķīnas tekstilizstrādājumu importa septiņkārtīgu pieaugumu gada laikā. Protams, uztraucas valdības un pašmāju ražotāji, kamēr mazturīgā iedzīvotāju daļa tikai priecājas par fantastiski lētajām precēm.
Šie un daudzi citi apstākļi sašūpojuši bagāto valstu ekonomisko un sociālo stabilitāti. Strādāt 36 stundas nedēļā un dzīvot kā paradīzē vairs nav iespējams, un sabiedrība sāk izjust satraukumu. Ar katru gadu vairāk.
Brīvā tirgus bremzējošais efekts
Katram, kurš analizē globālos procesus, ir skaidrs, ka naftas sadārdzināšanās ir pamudinājums meklēt alternatīvas. Kaut kas jau tiek darīts, vismaz atsevišķi zinātnieki pie šīm problēmām strādā. Bet tajā pašā laikā jauninājumu ieviešana sastopas ar niknu pretestību. Naftas un gāzes eksportētāji saprot, ka zinātnieku atklājumi var nopietni apdraudēt viņu peļņu. Tas vienlīdz attiecas gan uz lielajām kompānijām, gan uz valstīm, kuras barojas no energoresursu eksporta. Pat Latvija pieredzējusi slepkavības, lai nepieļautu etanola ražošanu. Bet būtu vajadzīga tikai elastīga nodokļu politika, lai Latvija pusi degvielas iegūtu pati. Tas vienlīdz attiecas gan uz etanola, gan biodīzeļa ražošanu.
Pasaulē tiek debatēts par saules enerģijas un ūdeņraža izmantošanu. Zinātnieki, kuri nodarbojas ar nanotehnoloģiju izstrādēm, ir ļoti tuvu jauna materiāla radīšanai, kas ļautu konstruēt saules baterijas ar daudzkārt lielāku lietderības koeficientu.
Idejas par kosmiskās enerģijas (vērpes lauku) izmantošanu pagaidām ir ar krietnu utopijas piedevu. Lieta tā, ka tehniski nav iespējams iegūt stabilus rezultātus, jo eksperimentus dažkārt ietekmē pat nelabvēlīgi noskaņota cilvēka tuvums. Tas attiecas pat uz dažiem eksperimentiem plazmas ķīmijā. Tomēr jātic, ka tas ir cilvēces nākotnes ceļš.
Latvijas situācija
Krievijas ģeržavņiki nereti uzsver, ka Latvija nolemta mūžīgai nabadzībai, jo “šai valstij nekā nav”. Jā, naftas un gāzes mums nav, toties pati Krievija ar gandrīz 30 procentiem pasaules dabas resursu kā bijusi, tā paliek nabadzīga. Ne Japānai, ne Eiropas valstu vairumam dižu dabas bagātību nav, bet dzīves līmenis ir visaugstākais.
Ja mums kaut kā pietrūkst, tad tikai gudru un godprātīgu politiķu un valsts augstāko ierēdņu. Un padomju varas gadi vispār latviešu tautā mazinājuši uzņēmību un apsviedīgumu. Nereti rosīgāki ir cittautieši, kuri gan ar uzņēmību, gan blēdībām pārņēmuši savā kontrolē daļu ekonomikas. Latvieši izniekoja mantotos īpašumus, likvidēto kolhozu pajas, sertifikātus un beigu galā kļuva par kalpiem savā zemē. Par izņēmumiem nerunāsim.
Tikai pēdējā laikā valdības līmenī sākts domāt, ka jādod nauda zinātnei un augstākajai izglītībai. Vēl aizvien nenovērtētas ir kultūras nozares. Raudam, ka cenas aug ātrāk par algām. Labi, parēķināsim: ja algas un pensijas pieaug par deviņiem procentiem, inflācija sasniedz astoņus procentus — bet cilvēku pirktspēja pieaugusi par 30 procentiem. Dīvaini skaitļi, vai ne? Protams, kredīti. Protams, Briseles maksājumi. Protams, aplokšņu algas. Tādi esam.
Arī Latvijai ir iespējams kļūt daļēji neatkarīgai no energoresursu importa. Par biodegvielu jau sacīju. Bet pavisam aktuāla ir elektrības ražošana, jo Igaunija vienmēr savu ekonomiku balstījusi uz elektrības pārdošanu.
Balstīties uz elektroenerģijas pirkšanu no Krievijas ir bīstami. Kremlī nolems, ka “latviešu fašistiem” nepārdos, un ar mums būs cauri. Doma par termoelektrostacijas būvi pie Liepājas ir ļoti laba, jo varētu izmantot Polijas ogles. Bet mūsu politiskajā situācijā gandrīz neīstenojams projekts, jo neviens negribēs pieļaut, ka kāds cits tiek pie ienesīga biznesa. Pats neko nedarīs, bet citam galvu nokodīs.
Tāpēc vienīgā reālā iespēja ir būvēt triju Baltijas valstu kopīgu atomelektrostaciju Lietuvā, kur jau 2009. gadā pieredzējuši speciālisti Ignalinā paliks bez darba. Dārgo un vērienīgo projektu iespējams īstenot ne tikai kopīgiem spēkiem, bet arī ar Eirosavienības līdzfinansējumu. Man šķiet, ka tas iespējams, jo iniciatori ir lietuvieši, un letiņu skauģiem būs neērti kaut ko iebilst.
