1994. gada 1. aprīlis, “Ziemeļlatvijas” redakcija. Pa īstam, nevis pa jokam, esmu pieņemta darbā par datorsalicēju. Datoru esmu redzējusi pa gabalu, un, kas man būs jāsaliek, nav ne jausmas.
1994. gada 1. aprīlis, “Ziemeļlatvijas” redakcija. Pa īstam, nevis pa jokam, esmu pieņemta darbā par datorsalicēju. Datoru esmu redzējusi pa gabalu, un, kas man būs jāsaliek, nav ne jausmas. Vienīgais, ko protu, — kaut cik ciešami rakstīt uz rakstāmmašīnas!
Nu jau aizskrējuši 11 gadi. Mūslaikos vienā darbavietā tik ilgi strādāt esot nemoderni. Tā nu es tāda nemoderna te joprojām esmu, un man patīk mans darbs.
Mana profesija tagad saucas maketētāja. Tas ir tehnisks darbs pie avīzes veidošanas. Maketētāji ir tie, kuri pirmie redz, kāds izskatīsies jaunais avīzes numurs. Tā kā tehnika ir tehnika, tad gadās arī kļūdas un kuriozi, kurus atceroties var tikai pasmaidīt. Toties avīzes iznākšanas dienā gan par kļūdām smiekli nenāk un kaut ko mainīt ir jau stipri par vēlu. Tāda diemžēl ir avīzes specifika.
Mainījušās valdības, vadības un viss cits, kas var mainīties, ir bijis jāpastāv par sevi, daudz jāmācās, jāapgūst viss jaunais, kas nepieciešams, lai varētu sekot līdzi laikam. To var veiksmīgi izdarīt tikai ar kolēģu palīdzību un atbalstu. Mūsu kolektīvs ir tieši tāds. Jau daudzus gadus strādājot kopā, esam iepazinuši cits citu, varam uzticēties dažādos dzīves gadījumos. Kopā svinam svētkus un kopā pārvaram problēmas, acu priekšā ir izauguši mūsu bērni.
Šajā svētku reizē gribu novēlēt kolēģiem izturību, jo mūsu darbs nav viegls. Lai veicas!
