Laikraksts ir kā dzīve, kas iekrāsojas dažādās varavīksnes krāsās. Laikraksta slejās netrūkst ne vienmuļi gaišo toņu, ne spilgto un priecīgo, ne tumšo krāsu. Viss ir kā dzīvē.
Laikraksts ir kā dzīve, kas iekrāsojas dažādās varavīksnes krāsās. Laikraksta slejās netrūkst ne vienmuļi gaišo toņu, ne spilgto un priecīgo, ne tumšo krāsu. Viss ir kā dzīvē. Te kāds jauks notikums, kāds stāsts spēj saviļnot mūs, redakcijas darbiniekus, un jūs, lasītājus, līdz aizkustinājuma asarām, te kāda negācija liek pierei savilkties dusmās un paust sašutumu par nepatīkamo ar asiem un kritiskiem vārdiem. Tāda ir mūsu ikdiena: pamanīt, ieinteresēties, palīdzēt, pabakstīt un norādīt. Vakar, 13. jūnijā, apritēja 80 gadu, kopš iznācis Valkas rajona laikraksta “Ziemeļlatvija” pirmais numurs. Par godu šim notikumam Valkas kultūras namā izveidota izstāde, kurā var aplūkot gan pirmā numura kopiju, gan cilvēkus, kuri šajos 80 gados veidojuši avīzi.
Protams, avīze ir laika un notikumu spogulis, taču to veido cilvēki, kuri te strādā. “Ziemeļlatvijas” spēks ir kolektīvs, kurš stiprs un nesalaužams pratis nostāties pretī dažādiem vējiem. Mums katram ir savas atmiņas un izjūtas par gadiem, kurus darbojamies redakcijā. Es “Ziemeļlatvijā” strādāju jau 13 gadu. Lielāko daļu no šiem gadiem biju korespondente un šo laiku atceros ar visgaišākajām atmiņām. Ir neaprakstāms gandarījums, kad ar savu rakstu spēj palīdzēt kādam cilvēkam atrisināt viņa lielo problēmu, vēl lielāks gandarījums, ja, pievēršot uzmanību, izdodas izkustināt no vietas kādu pilsētā vai pagastā samilzušu problēmu. Protams, mans pašreizējais amats redakcijā ir pats svarīgākais, taču nekad neesmu ar to lepojusies — man joprojām šķiet, ka tieši korespondents ir tas cilvēks, kurš izjūt visciešāko saiti starp laikrakstu un cilvēkiem. Dīvaini, ka skolas laikā nekad nebiju sapņojusi par žurnālistes darbu, bet tagad varu apgalvot, ka redakcija ir mana īstā vieta un te es gūstu piepildījumu. Redakcijā nokļuvu nejauši. Braucot uz Rīgu, autobusā blakus apsēdās Aldis Dubļāns un izstāstīja, ka “Ziemeļlatvijā” vajagot korespondentus. Pārliecības, ka esmu piemērota šim darbam, man nebija, tomēr aizgāju un pieteicos. Mani klasesbiedri gan salidojumos, izdzirduši, ar ko es nodarbojos, nemaz nejutās izbrīnīti, jo rakstīšana man allaž padevās, to darīju nepiespiesti un viegli. Acīmredzot tas, kas viegli padodas, neliekas īpašs sasniegums. Atceros, ka iesākums gan nebija nekāds vieglais. Sāku strādāt laikā, kad redaktors bija Vents Armands Krauklis. Darbs redakcijā ritēja ļoti nepiespiestā gaisotnē. Lappušu skaits bija mazs, darbinieku pietiekami un katram korespondentam noteiktā norma šābrīža skatījumā vienkārši smieklīga. Mēnesī obligāti bija jāuzraksta četri raksti un astoņas informācijas. Pēdējos desmit gados laikraksta darbinieku darba apjoms ir palielinājies neskaitāmas reizes, un šobrīd tā drīzāk varētu būt viena numura norma katram korespondentam. Mazais apjoms tomēr nenozīmēja, ka mēs nekļūdījāmies. Zinu, ka cilvēkiem ir grūti izprast, kā var nepareizi uzrakstīt kādu vārdu, bet, ziniet, var! Un ne tāpēc, ka darbinieks ir izklaidīgs, neuzmanīgs, neprofesionāls, arī sarunājoties reizēm mēdz būt, ka domājam vienu, bet pasakām ko citu. Strādāju pavisam neilgu laiku, un man uzticēja atspoguļot Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīti Valkā. Dikti biju satraukusies, neskaitāmas reizes pārlasīju svarīgo informāciju, taču nākamajā dienā, uzmetot vien acis savam rakstam, sastingu — Valkā bija viesojies Kārlis Ulmanis. Pārlasot melnrakstu, to nebiju pamanījusi ne es, ne korektore, ne pats redaktors. Katram no mums, redakcijas darbiniekiem, ir šāds kļūdu tops. Un ar pilnu atbildību varu pateikt, ka ikviens cilvēks, pat visuzmanīgākais, var kļūdīties un pats to nepamanīt. Tas, protams, neattaisno mūsu neuzmanības kļūdas, un parasti mēs tās mēdzam izlabot, atvainojoties lasītājiem. Esot redaktores amatā, tas ir viens no maniem nepatīkamākajiem pienākumiem — censties paskaidrot prasīgajiem lasītājiem, kā korespondents varēja kļūdīties.
Šobrīd “Ziemeļlatvijai” atkal ir pārmaiņu laiks. Mainās uzņēmuma juridiskais nosaukums, un turpmāk mēs būsim SIA “Reģionālā prese Diena” sastāvā kopā ar astoņiem citiem reģionālajiem laikrakstiem. Katra redakcija ir autonoma, kopējas būs reklāmas, mārketinga, iepirkuma lietas. Laikraksta dzīvē tas nekādas izmaiņas neieviesīs, ja nu vienīgi redaktora atbildība un pienākumu slogs palielināsies — turpmāk redakcijā nebūs grāmatveža un arī direktora, kurš līdz šim koordinēja naudas lietas. Turpmāk papildus atbildībai par laikraksta saturu un ikdienas darba organizāciju redaktora ziņā būs sekot, lai redakcijas vajadzības iekļautos budžetā paredzētajos līdzekļos. Mūsu ilggadējā grāmatvede Aira saistībā ar šo reorganizāciju iegūs jaunu amatu un sauksies smalkā vārdā — administratore. Viņas pienākumos būs rūpēties, lai mums arī turpmāk neaptrūkstas papīrs, viņa sekos līdzi benzīna izlietojumam un citām saimnieciskām un svarīgām lietām. Pārējais viss paliek pa vecam — ik rītu sāksim ar notiekošā apzināšanu, spriešanu, ko kurš aprakstīs, kurā lappusē materiālu ievietot. Kad aptrūksies ideju, atvērsim vecos “Ziemeļlatvijas” numurus un nebeigsim brīnīties, cik daudz visādu notikumu ap mums noticis, ja uz tiem palūkojas no zināma laika atstatuma.
