Laikraksta “Ziemeļlatvijas” redakcijas darbā esmu iesaistījies divas reizes. Pirmo reizi tas notika 1980. gada 5. maijā. Datumu un mēnesi atceros tādēļ, ka padomju gados 5. maijā plaši svinēja Preses dienu.
Laikraksta “Ziemeļlatvijas” redakcijas darbā esmu iesaistījies divas reizes. Pirmo reizi tas notika 1980. gada 5. maijā. Datumu un mēnesi atceros tādēļ, ka padomju gados 5. maijā plaši svinēja Preses dienu. Mazliet žēl, ka tagad šie žurnālistu profesionālie svētki ir aizmirsti, kaut gan patiesībā svētki ir tad, kad tos svin. Šajā aspektā 5. maiju var salīdzināt ar 8. martu, jo spalvas brāļi un māsas savu dienu svin tāpat kā visa tauta Starptautisko sieviešu dienu. Tad mūsu laikrakstu sauca par “Darba Karogu”. Toreiz biju pavisam zaļš un nepieredzējis jauneklis un uzskatīju: ja jau protu uzrakstīt dažus labus dzejoļus, tad kaut kāda notikuma vai procesa aprakstīšana man ir tīrais nieks. Vai, kā alojos! Pirmās grūtības sākās, kad vajadzēja aprakstīt padomju lauksaimniecisko ražošanu un ar argumentiem pierādīt sociālistiskās saimniekošanas priekšrocības. Kad pirmo reizi ar kolēģi Silviju Doršu aizbraucu uz laukiem, neko nesapratu no tā, ko viņa ar kolhoza priekšsēdētāju runāja par piena lopkopību. Priekšnieka stāstījums bija apmēram tāds: “Katrai galvai gadā ir virs trīs tūkstošiem, dienā dažai ir desmit, citai divpadsmit. Raksti avīzē, ka kāpinājums ir par četriem pieciem kilogramiem. Nē, mēs trīsreizējo neatzīstam, esam palikuši pie divreizējās. Ja līs lietus, visu liksim bedrē. Kvantums būs, par to nav jāuztraucas, katrai saražosim vismaz divas tonnas. Ar graudiem arī viss būs kārtībā. Barabani ir sakārtoti, problēmu nebūs. Piens būs saražots vairāk nekā pērn.” Ahā, šo pēdējo teikumu sapratu. Pēc tam jau kolēģe man izskaidroja, ka bedres ir skābbarības tranšejas, bet nosauktie skaitļi — izslauktie piena kilogrami.
Otrs gadījums, kas palicis atmiņā, ir intervija ar toreizējā Plāņu sovhoza direktoru Vili Viļumu. Ar fotogrāfu Aldi Dubļānu braucām, tā sakot, pēc pirmrindas pieredzes. V. Viļums mūs laipni sagaidīja un veda uz tīrumu, lai mēs paši skatāmies zemes apstrādi. Kad atgriezos, atklāju, ka vairs neatceros, kādi darbi tur pēc kārtas bija veikti. Vaicāju Aldim. Viņš pateica: “Pagaidi, es mazliet padomāšu un izstāstīšu.” Avīzē visu ierakstīju tā, kā kolēģis atminējās. Nākamajā dienā piezvanīja V. Viļums un ironiski paskaidroja, ka mēs labākas pieredzes vietā esam izgudrojuši pilnīgi jaunu lauksaimniecību.
Bija arī lietas, no kurām neko nesaprata ne paši lauksaimnieki, ne avīžnieki. Tāda bija kampaņa par saimnieciskā aprēķina ieviešanu. Kompartijas rajona komitejai vajadzēja vienu saimniecību, kurā tas jau ieviests. Funkcionāri izdomāja, ka tas varētu būt kolhozs “Uzvara”. Aizbraucu uz Blomi un prasu, lai stāsta, kā viņi strādā ar saimniecisko aprēķinu. Priekšnieki plāta rokas un nezina, ko teikt. Te viens no viņiem lauka malā ierauga stāvošu traktoru. “Nu, redziet,” viņš rāda uz agregātu, “kādreiz traktorists aizgāja pusdienās, bet traktoru atstāja rūcam. Tagad viņš motoru noslāpē, lai ietaupītu degvielu.” Man viss bija skaidrs.
No tā laika kolēģiem man siltas atmiņas saglabājušās par redaktori Ilzi Brici, žurnālistiem Jāni Locānu un Ilgu Sudrabu. No viņiem guvu pirmo profesionālo pieredzi žurnālistikā. Viņi nekad neliedza padomu.
Otro reizi “Ziemeļlatvijā” sāku strādāt, kad biju izbaudījis gan saldas, gan rūgtas dienas lielajā presē. Ir notikusi paaudžu maiņa. No astoņdesmito gadu kolektīva redakcijā strādā vairs tikai daži cilvēki. Daudz kas ir mainījies — tehnika, informācijas vākšanas metodes —, bet palikusi viena nemainīga vērtība: visi, kuri te strādā, tiešām deg par savu laikrakstu un dzīvi uztver ar optimistisku ironiju. Tas ir tas labākais, jo asprātība un jautrība neļauj krist izmisumā, atceroties padomju gados veiktajā pētījumā uzrakstīto, ka žurnālista profesija ir otra grūtākā pēc ogļrača darba.
