Esmu redakcijā no 1974. gada. Tā man ir otrā darbavieta. Nāk atmiņā mani pirmie darba gadi pie redaktores Mildas Mūrnieces. Sapratu, ka esmu nonākusi neparastā darba kolektīvā.
Esmu redakcijā no 1974. gada. Tā man ir otrā darbavieta. Nāk atmiņā mani pirmie darba gadi pie redaktores Mildas Mūrnieces. Sapratu, ka esmu nonākusi neparastā darba kolektīvā. Ikdienā bija jākontaktējas ar kolēģiem, kuri nerunā neko lieku (tikai to, kas ir jau publicēts laikrakstā, tātad baumas, kā esam pieraduši citviet kolektīvos, nepastāv), visiem ir augsts intelekts. Pusgadu nostrādāju par mašīnrakstītāju.Tad liktenis pavērsās tā, ka bija jāpieņem lēmums par profesijas maiņu. Te varu pateikties redaktorei M. Mūrniecei par drošības sajūtu, par sirsnību. Līdz šai dienai viņas mundrums man ir palīdzējis smagākajos brīžos. Laika griežos visspilgtāk man ir palikuši atmiņā 70. gadu redakcijas kolektīva kolēģi: Ilga Sudraba, Maiga Silāja, Jānis Locāns, Vitālijs Lozda, Ilze Vinamē, Mētra Ikale, Mārīte Dzene, Emma Mazjāne, Gaida Jēruma, Alberts Zirnis, Gunārs Liedags, Jūlijs Trops, Vija Knostenberga.
Uzņēmos atbildību par redakcijas finansiālajiem līdzekļiem — biju grāmatvede un ekonomiste vienā personā. Ja laikraksts bija komunistiskās partijas pakļautībā, tad finanses bija neatkarīgas. Jau tad nauda bija jānopelna pašiem un budžeta līdzekļi bija jāplāno pēc saimnieciskā aprēķina principiem. Iestādes struktūra bija visnotaļ interesanta — žurnālistu darbaudzināšana un viņu izglītošana bija pakļauta PSKP, kādreiz arī man bija jāapmeklē politiskās izglītošanās lekcijas. Grāmatvedība bija piesaistīta poligrāfijas sistēmai, un mani augstākstāvošie speciālisti atradās Rīgā, toreizējā izdevniecībā “Zvaigzne”. Arodbiedrība bija iekļauta kultūras darbinieku sistēmā.
80. gados redakcijas dzīvē neko jaunu neizjutu, kā vien darbinieku un redaktoru maiņu.
80. gadu nogale un 90. gadu sākums sākās ar finanšu grūtībām. Tas bija Gorbačova kooperatīvu laiks. Tikām nodalīti no izdevniecības “Zvaigzne”, rajonu redakcijas apvienoja izdevniecībā “Avīze”. Ja līdz šim mums bija savi finanšu līdzekļi bankas kontā, tad turpmāk visus vajadzēja pārskaitīt izdevniecībai “Avīze” norēķinu rēķinā.
Sākās kārtējā rajona laikraksta abonēšanas kampaņa 1992. gadam. Mums atļāva atvērt bankā subkontu, kur iemaksāt abonēšanas maksas. 1991. gada decembrī bija rīkojums pārskaitīt laikraksta abonēšanas līdzekļus uzņēmuma “Avīze” bankas kontā, bet man nostrādāja septītais prāts un es to neizdarīju (likās, ka kaut kas nav kārtībā ar jaunā uzņēmuma vadību). Redakcijas kolektīvā virmoja doma, ka vajadzētu veidot savu SIA, bet nebija līdera, kas to organizētu. Tā es saglābu iedzīvotāju maksas par laikraksta abonēšanu 1992. gadam, bet uzņēmums “Avīze” pajuka, arī nauda, protams, pazuda.
1992. gada 28. februārī nodibināja SIA “Ziemeļlatvija”. Sākums nebija viegls — trūka papīra, lai iespiestu laikrakstu, turklāt strauji cēlās avīžu papīra cenas. Valkas tipogrāfijas filiāli slēdza. Datortehniku vēl nebijām iegādājušies, tāpēc avīzes veidošana bija jāveic Valmieras tipogrāfijā. Laikrakstu sākām izdot divas reizes nedēļā — otrdienās un sestdienās. Bija jāpiedzīvo arī naudas reformas. Radās finansiālas grūtības, bija jāpieņem redakcijas vadībai nepopulāri lēmumi — maksāt valstij nodokļus vai samazināt darbiniekus. Es, protams, pastāvēju, ka valstij nodokļi jāmaksā termiņos un ka, nemaksājot nodokļus, netrisinās sarežģīto situāciju. Bija doma nemaksāt valstij sociālo nodokli.
90. gadi iezīmējas ar to, ka redakcija tika pārdota un pirkta.
Arī tagad kopš jūnija īpašnieki — akcija sabiedrība “Diena” — apvieno mazos meitas uzņēmumus vienā SIA “Reģionālā prese Diena”. Lasītāji to neizjūt, jo laikraksts “Ziemeļlatvija” satura un apjoma ziņā nemainās. Budžeta līdzekļus pārstrukturē. Grāmatvedība tiek centralizēta, mans ieņemamais amats nav vajadzīgs. Un atkal jāpieņem lēmums par profesijas maiņu. Tagad esmu laikraksta “Ziemeļlatvija” administratore.
